Publikācijas par konfliktsituāciju Alūksnē starp divām sievietēm, kuras cīnās par īpašnieces tiesībām uz kaķi Žizeli, izraisījušas plašas diskusijas, notikumam līdzi seko daudzi dzīvnieku draugi un gaida atrisinājumu. Īsumā – pirms gada ģimenei pazudis runcis Žizelis, ko šovasar tā atpazīst kā pie kaimiņienes mītošo kaķi, taču “jaunā” īpašniece apgalvo, ka tas ir viņas mājdzīvnieks un atdot negrasās. Konfliktā iesaistīta arī tiesībsargājošās institūcijas un par Žizeļa neticamajiem piedzīvojumiem Alūksnē nu jau stāsta arī citi plašsaziņas līdzekļi.
Redakcija vērsās apeniete seniore Māra Zvejniece, kura pastāstīja interesantu stāstu par savu kaķi ar neparastu vārdu Bomzilo, tādā veidā cenšoties ilustrēt kaķa kā neatkarīga dzīvnieka dabu.
“Esmu beigusi Lauksaimniecības akadēmiju, orientējos dzīvnieku pasaulē, skatos daudz raidījumu par dabu. Varētu teikt, ka pazīstu kaķu dabu.
Man ir 81 gads un manā dzīvē ir bijuši vairāki kaķi. Pirms divdesmit gadiem man tobrīd nebija mājas mīluļa un man no patversmes atveda četrus mēnešus vecu kaķēnu, sugu jauktenīti, ar visiem veselības dokumentiem, ko nosaucām par Bomzilo. Viņš nodzīvoja garu mūžu – 18 gadus. Tā kā mums bija lauku saimniecība, kaķis, kā jau laukos, staigāja apkārt un gāja, kur pašam patīk, un ieradās tikai uz govju slaukšanas laiku. Pēdējos piecus gadus viņa dzīvē saimniecībā govis vairs neturējām, nebija piena, un, ko domā, Bomzilo “ievācās” kādas citas apenietes saimniecībā, kur piens bija, un tur arī palika līdz pavasarim. Biju lietas kursā, kur mans kaķis ir, arī jaunā saimniece zināja, no kurām mājām runcis nāk, nedz viņu turēja, nedz prom dzina. Man arī bija dokumenti, kas pierādīja, ka kaķis mans, taču nebija vajadzības tos izmantot. Vēlāk mēs sākām turēt kazas, un Bomzilo, reiz atnācis, atkal palika pie manis, jo atkal bija piens. Kad nebija – atkal devās prom. Un tā trīs ziemas! Kur ir, ko ēst, tur iet.
Secinājums – kaķis ir neatkarīgs dzīvnieks ar īpašām prasībām, viņam patīk komforts. Dabas pētnieki ir apstiprinājuši, ka cilvēks neko nevar kaķim uzspiest. To nevar arī ar varu nebrīvē turēt, viņš atradīs ceļu, kā tikt prom.
Līdz ar to saistībā ar Alūksnes notikumu mans viedoklis ir šāds – nevainoju nedz veco, nedz jauno saimnieci, kaķis pats izvēlas, kur būt. Viņu nevarētu pieturēt ar varu. Ja viņam nepatiktu jaunajās mājās, vai tad viņš jau sen nebūtu varējis atrast izdevību aizmukt? Ja nu vienīgi saitītē piesiets vai ļoti uzmana.
Arī manās mājās ir pieklīduši vairāki kaķi, es gan tos neesmu turējusi, viņi nāk un aiziet.
Vēl viens moments, kas būtu jāņem vērā – veciem kaķiem ne īpaši patīk bērni, varbūt tādēļ viņš devās prom un neatgriežas, paliekot vietā, kur ir mierīgāk? Varbūt jaunā saimniece ir vientuļa un kaķi tik ļoti iemīlējusi, ka ir iecirtusies un viss.
Un, ja sarīkotu atpazīšanu, diemžēl var būt tā, ka kaķis, lai cik mīļš saimniekam nebūtu, viņu svešā vietā, citos apstākļos var neatpazīt, pat var aizbēgt, līdz ar to šāda konfrontācija var arī neko nepalīdzēt.
Tās ir tikai manas versijas, mēs neviens nezinām, kas īstenībā noticis. Aicinātu būt saprātīgām un dot mājas vēl vienam kaķītim, paņemot to no patversmes. Taču visiem kaķu īpašniekiem būtu jāliek aiz auss, ka kaķis ir neatkarīgs dzīvnieks, un tā arī jāļauj viņam dzīvot.”
Reklāma