Mēs visi šajā pasaulē esam nākuši, pateicoties savām mammām – ja nebūtu viņu, nebūtu arī mūsu. Vai ikdienā pietiekami bieži atceramies viņas? Vai dzīves laikā esam pateikuši viņām “paldies tev par to, ka es esmu”? Tas katram jāatbild pašam sev.
Māmuliņa, māmiņa, mamma, māte – saprotamākais vārds pasaulē, jo laikam visās valodās skan tas vienādi mīļi un maigi.
Tā jau laikam ir – katram bērnam sava mamma ir vislabākā, visskaistākā, vismīļākā. Šī jaukā svētdiena ir īpaša. Nav svarīgi – līst lietus vai spīd saule, svarīga ir dienas nozīme. Mīlestība un sirdssiltums. Vismīļākās un vismaigākās rokas – māmiņas rokas. Vislabsirdīgākā, visjūtīgākā sirds – mātes sirds.
Pirmo reizi mūsdienu Mātes diena maija otrajā svētdienā publiski tika svinēta 1908. gadā ASV, kad svētdienas skolas skolotāja Anna Mērija Džārvisa (Anna Marie Jarvis) no Rietumvirdžīnijas par godu savai mātei rīkoja baznīcu dievkalpojumus. Bet privātā lokā šo dienu viņa atzīmēja jau 1907. gada 8. maijā, gadu pēc savas mātes nāves.
Savukārt, Latvijā Mātes dienas svinēšanas pirmsākumi rodami 20. gadsimta 20. un 30. gados, bet
atkārtoti – pēc padomju okupācijas – tā kalendārā parādījās Trešās Atmodas laikā – 1989. gadā.
Latviešu tautasdziesmā jau pateikts viss:
Mana mīļa māmuliņa,
Mani mīļi audzināja:
Pati māte dubļus brida,
Mani nesa rociņā.
Mīļās māmiņas, vecmāmiņas, vecvecmāmiņas, krustmāmiņas, vīramātes, sievasmātes – lai jums skaista un mīlestības piepildīta šī diena!
Reklāma