Latvijas Republikas proklamēšanas dienā, notiks svinīgi valsts svētku pasākumi. Kā ierasts, šie svētki ir laiks, kad pateicamies un godinām līdzcilvēkus par viņu darbu – par to, ko viņi dara no sirds, vairāk, nekā to prasa pienākums. Alūksnē svētku pasākums notiks 18. novembrī pulksten 16.00 Alūksnes Kultūras centrā. Tajā tiks pasniegts pašvaldības augstākais apbalvojums “Sudraba zīle”, ko šogad saņems pieci cilvēki: sabiedriski aktīvā Zeltiņu pagasta iedzīvotāja un senioru vadītāja Lilita Gāršniece, Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes “Pienenīte” skolotāja Līvija Podniece, ilggadējā pediatre Inese Priedīte, Alūksnes slimnīcas galvenā māsa Inita Vīksna, kā arī Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” aktieris, saimnieks un dekorators Aivars Millers.
Svarīgi turēties kopā un darboties
Lilita Gāršniece: “Svarīgi ir vairāk paļauties pašiem uz saviem spēkiem, uz vietējo kopienu, sevišķi lauku iedzīvotājiem.”
Alūksnes novada pašvaldības apbalvojumu nominācijā “Sabiedrība” saņem sabiedriski aktīva Zeltiņu pagasta iedzīvotāja un senioru vadītāja Lilita Gāršniece. Viņas nesavtīgais darbs iedvesmojis līdzcilvēkus un stiprinājis kopienas iedzīvotāju saliedētību un solidaritāti.
Lilita ir Zeltiņu pagasta patriote – savā dzimtajā pusē pavadījusi gandrīz visu dzīvi. Bija viena no Tautas frontes vietējās organizācijas aktīvistēm, piedalījās arī barikādēs Rīgā 1991. gadā. Viņa ap sevi pulcē Zeltiņu pensionārus, lai viņiem piedāvātu dažādas aktivitātes, kā arī lai pati nepārvērstos par mājās sēdētāju, jo vienmēr bijusi sabiedriski aktīva. “Cenšos saglabāt radošumu un dzīvesprieku. Man svarīgi, lai vietējie iedzīvotāji nedzīvo pesimismā, lai iznāk no mājām, satiekas un dara kaut ko kopā – kaut kur aizbrauc, piedalās aktivitātēs. Cik tad mums ir to iedzīvotāju? Paliek arvien mazāk,” viņa secina. Aktīvā Zeltiņu iedzīvotāja neslēpj prieku, ka līdz šim izdevies ieinteresēt zeltiniešus, tātad tas viņiem ir vajadzīgs. “Jauki, ka vietējie atbalsta talkas – lai apkārtne ap mums būtu sakopta. Jāiesaistās, jo kurš gan cits darīs? Te ir divas senioru paaudzes – 80 un 60 gadīgi ļaudis, kuriem intereses mēdz atšķirties. Bet tāpat bijušas ekskursijas ārpus Alūksnes novada, organizētas ciemošanās pie tiem pensionāriem, kuri dzīvo tālāk no pagasta centra. “Seniori labprāt iesaistās arī labdarības akcijās, piemēram, palīdzība dzīvnieku patversmei. Bērniem sarīkojām “Drosmes kasti”, kad, saņemot kādu medicīnisku pakalpojumu, mazie var iegūt kādu dāvaniņu, kas iepriecina. Svarīgākais – radīt prieku kā sev, tā apkārtējiem,” stāsta “Sudraba zīles” ieguvēja. Zeltiniete arī turpmāk plāno būt tikpat aktīva un vasarā cer senioriem sarīkot sportiskas spēles – tajās varēs piedalīties ikviens, arī tie, kuriem ir grūtāk pārvietoties. “Mans mērķis ir apceļot visas 81 Latvijas pilsētas – dažās jau kopā ar domubiedriem esam pabijuši. Gribas vietējos cilvēkus izvest no pelēkās ikdienas. Daudzi vienkārši sēž mājās pie TV un telefonu ekrāniem, lasa negatīvus komentārus, tāpēc ir svarīgi redzēt ko citādāku,” apņēmības pilna ir L. Gāršniece. Pati par sevi saka, ka nepatīk būt uzmanības centrā, jo ir cilvēks – darītājs.
“Taču šāds pagodinājums motivē cilvēkus aktīvi darboties. Man lielākā balva ir tā, ka mani izvirzīja iedzīvotāji, nevis pašvaldība. Tas ir svarīgi, ka tieši pagasta ļaudis novērtējuši manis paveikto,” pateicīga ir L. Gāršniece un iedzīvotājiem svētkos vēl saglabāt optimismu. “Svarīgi vairāk paļauties pašiem uz saviem spēkiem, uz vietējo kopienu, sevišķi lauku iedzīvotājiem. Lai mazāk skumju, vairāk prieka,” saka L. Gāršniece.
Aplausi neskan vienam
Aivars Millers: “Visiem labs nekad nebūsi, bet katru darbiņu, lai kāds tas arī būtu, gan ir svarīgi izdarīt pēc labākās sirdsapziņas.”
Nominācijā “Kultūra” apbalvojumu saņems Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” aktieris, saimnieks un dekorators Aivars Millers. Šī atzinība teju pielīdzināma balvai par mūža ieguldījumu, jo viņš kultūras nozarē Alūksnē darbojas kopš septiņdesmitajiem gadiem. Turklāt – plašā spektrā, sākot no saimniecības un būvniecības lietām, turpinot ar scenogrāfiju tehnisko iemiesošanu un beidzot ar aktiera darbu, kas pērn vainagojies ar gada labākā aktiera titulu par Meistara Valdemāra lomu Mārtiņa Zīverta lugas “Tvans” iestudējumā Latvijas amatierteātru skates finālā. Kopumā viņš nospēlējis 24 lomas, kā arī bijis viens no trim cilvēkiem, kas savulaik režisoram Uldim Sedleniekam palīdzēja realizēt ideju par teātra kamerzāles izbūvi. Kopš 2003. gada visu teātra iestudējumu dekorācijas ir Aivara roku darbs. Par sevi viņš lakoniski saka, ka ir cilvēks, kuram rūp taisnība, kurš mīl savu zemi un tic, ka teātris ir spēks.
A. Millers ir pateicīgs par apbalvojumu, vienlaikus atzīstot, ka viņa darbība kultūras laukā varētu būt bijusi auglīgāka, ja sadarbība ar lēmējiem būtu veiksmīgāka. Aivars neslēpj, ka kultūras nama laikos bijušas brīvākas rokas, taču mūsdienās labie nodomi bieži vien iestrēgstot varas un birokrātijas gaiteņos. “Patīkami, ja par paveikto man pasaka “Paldies!”, tas priecē un dod to vajadzīgo stimulu, ka gribas darīt vēl,” teic pieredzējušais kultūras darbinieks. Īpaši iedvesmojot Latvijā teātra aprindās pazīstamu cilvē-
ku novērtējums. “Labākais aktiera darbs, ko esmu redzējis pēdējā laikā,” teikts aktiera un scenogrāfa Anda Stroda recenzijā par izrādi “Tvans”. Savukārt teātra zinātniece Līga Ulberte atzīst, ka Aivars Valdemāra lomā ir “bezgala harizmātisks un intriģējošs”: “Interesanti skatīties arī tad, ja viņš uz skatuves šķietami neko nedara, bet tikai sēž un klausās.” Aivars gan uzreiz iebilst, ka jebkuri panākumi un arī gada aktiera tituls ir visas “Sliekšņa” komandas darba novērtējums, aplausi nekad neskan vienam. “Teātris ir manas otrās mājas un kolektīvs – mana ģimene. Es tai varu uzticēt visu,” viņš nopietni saka. Lūgts uz mirkli atskatīties uz savu devumu kultūras laukā, tostarp nospēlētajām 24 lomām, aktieris pa jokam attrauc, ka par viņu pēdējā laikā gana rakstīts, atliekot vien pašķirt vietējā laikraksta lappuses. “Ja jāsauc viena loma, kura satricinājusi līdz kaulam, tad Mārtiņa Zīverta “Kropļi” – pēc izrādes trīs stundas nevari izkāpt ārā no tā, kas tur esi bijis,” raksturo aktieris. Kā pretpolu šai viņš min azartisko lomu “Donžuāna savaldīšanā” – tā prātā palikusi ar vairākām sadzīves ķibelēm, kuru dēļ šī loma varējusi palikt nenospēlēta.
Bet ko vēl varētu gaidīt? “Mani jau vairākus gadus mēģina piedabūt uz mono izrādi par medību tēmu, kas man ir ļoti tuva, bet līdz šim nav izdevies pierunāt,” ar viņam raksturīgo humoru teic Aivars. Pašlaik esot jāstiprina kauli, bet bez darba tāpat nevarot nosēdēt – arī sarunas brīdī rosoties pa savu “pagrabu”, kā viņš sauc “Sliekšņa” telpas Kultūras centra pagrabstāvā. “Visiem labs nekad nebūsi, bet katru darbiņu, lai kāds tas arī būtu, gan ir svarīgi izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Tā, lai odam nebūtu, kur snuķīti iebāzt! To es katram novēlu apzināties šajos valsts svētkos un vienmēr,” teic A. Millers.
Sandra Apine
Vismazāko skološana 47 gadu garumā
Līvija Podniece: “Varbūt kādam tas šķiet pašsaprotami, bet man ir prieks, ja bērns ir iemācījies ēst un prot uzvilkt kurpīti.”
Apbalvojumu nominācijā “Izglītība” saņems Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes “Pienenīte” pirmsskolas skolotāja Līvija Podniece. Līviju apbalvojumam ieteikuši viņas kolēģi bērnudārzā, jo skolotāja ar godprātīgu attieksmi un sirds siltumu veic pasaulē svarīgāko darbu – palīdz veidot valsts nākotni. Ar bērniem L. Podniece strādā 47 gadus, un bērnudārzs ir viņas vienīgā darbavieta. “Citu darbu neesmu strādājusi un neesmu pat gribējusi. Tas ir darbs ar bērniem, bērnu vecākiem, un liela nozīme ir arī savstarpējai kolēģu attieksmei kolektīvā,” stāsta skolotāja. Viņa atklāj, ka ne visus šos gadus šajā darbā bijis “medus un piens”, bijušas arī dažādas grūtības. Taču tās atrisinātas, pateicoties kolektīva sapratnei un komandai, ar kuru viņa strādā kopā, audzinot bērnus. L. Podniece visu savu darba mūžu darbojusies ar pašiem mazākajiem, tādiem, kuriem tikko palicis pusotrs gadiņš. “Ar grupiņas 17 bērniņiem ikdienā darbojamies četras – divas skolotājas un divi skolotāja palīgi. Nav viegli, bet tas ir liels gandarījums, kad redzu – bērns jau var, prot, viņam izdodas un sanāk. Varbūt kādam tas šķiet pašsaprotami, bet man ir prieks, ja bērns ir iemācījies ēst un prot uzvilkt kurpīti vai iemācījies ko citu. Tie ir mana darba augļi. Strādājot dārziņā, varu novērtēt, kā bērns aug un attīstās tālāk, apmeklējot vecākās bērnudārza bērnu grupas. Vēl lielāks gandarījums ir, ja par saviem bijušajiem audzēkņiem izlasu ko labu laikrakstā. Tad atceros, kāds viņš bija pie manis maziņš bērnudārzā,” atklāj L. Podniece. Skolotāja ar nākamā gada maiju gatavojas doties pelnītā atpūtā un tad plāno veltīt vairāk laika mazmeitiņai. Līvijas hobijs ir pavārgrāmatu kolekcionēšana. Tās viņas plauktos jau ir 400. Ir arī recepšu kolekcija no periodikas, kas apkopota nu jau 20 mapēs. “Recepšu kolekcionēšana man ir lielākais prieks pēc garas darba dienas, tas sniedz enerģiju atkal nākamajai darba dienai,” atklāj skolotāja. Valsts svētkos savai Latvijai L. Podniece novēl stiprus, drošus un gudrus cilvēkus. “Tad arī Latvija būs stipra, droša un lepna,” saka skolotāja.
Aivita Lizdika
Redzēt bērnus priecīgus
Inese Priedīte: “Viss, kas šo gadu laikā izdzīvots, veidojis manas dzīves jēgu.”
Nominācijā “Medicīna” apbalvojumu saņem ilggadējā un uzticamā pediatre Inese Priedīte. I. Priedīte par pediatri strādā kopš 1977. gada, taču nu devusies pelnītā atpūtā – atgūst spēkus un enerģiju savā lauku mājā un vienmēr priecājas satikties ar saviem pieciem mazbērniem. Visos darba gados bijusi empātiska, atsaucīga un atbildīga. “Domāju, cilvēki novērtējuši tieši šo manu pieredzi. Gadu gaitā man bija svarīgi izveidot labus kontaktus arī ar bērnu vecākiem, lai viņi vienmēr var paļauties uz mani, esam tikuši galā arī ar ļoti smagām problēmām. Pacienti vienmēr zināja, ka mani var sazvanīt jebkurā laikā. Arī šobrīd reizēm kāds piezvana un jautā pēc medicīniska padoma,” saka I. Priedīte, kura ar saviem pacientiem vienmēr runā saprotamā valodā un dod vērtīgus ieteikumus. Viņai savs darbs visu šo gadu garumā bijis ļoti svarīgs, visu darīja no sirds. “Man patīk darbs ar bērniem, patīk redzēt viņus priecīgus. Viss, kas šo gadu laikā izdzīvots, veidojis manas dzīves jēgu. Kad uzzināju, ka saņemšu apbalvojumu, biju patīkami pārsteigta. Līdz tam domāju – viss, mana darba dzīve Alūksnē ir noslēgusies. Ir svarīgi, ka cilvēkiem saka labus vārdus, tāpēc šāds apbalvojums ir kā stimuls, kā apliecinājums, ka esmu gājusi pareizo ceļu,” pateicīga ir ilggadējā pediatre. “Ceru, ka mums nākotnē būs laba un visiem pieejama medicīna, tas taču ir tik svarīgi. Lai piepildās tas, ka slimnīcā darbu uzsāk vēl kāds pediatrs, kurš turpinātu iesākto Alūksnē. Svarīgi, lai latviešu tauta atrod kopsaucēju un beidz savā starpā sašķelties un ķīvēties. Mums visos jautājumos vajadzētu lielāku vienotību – tad jau Latvija kļūs arvien labāka vieta, kur dzīvot,” saka I. Priedīte.
Laura Felša
Vidutājs starp personālu un ārstiem
Inita Vīksna: “Jāaudzina jaunā paaudze, kura pārņems “stafeti” no pašreizējiem mediķiem.”
Nominācijā “Medicīna” apbalvojumu “Sudraba zīle” saņem Alūksnes slimnīcas galvenā māsa Inita Vīksna. Alūksnes slimnīca Initas darba vieta ir kopš 1987. gada, no 2001. gada 1. jūnija viņa ir galvenā māsa. “Kolēģi, šķiet, manu darbu ir novērtējuši un ieteikuši apbalvojuma saņemšanai tādēļ, ka esmu viņiem vienmēr pieejama. Uzklausu katru darbinieku, sākot no sanitāra un šofera līdz pat speciālistam. Kā slimnīcas galvenā māsa esmu vidējais starpposms starp slimnīcas jaunāko personālu un ārstiem. Nereti arī ārsti pie manis vēršas ar jautājumiem par medmāsu darbu, par ko esmu atbildīga,” atklāj I. Vīksna. Kolēģi uzskata, ka viņai var uzticēties, uz norādījumiem darbā galvenā māsa reaģē nekavējoties, negaidot atgādinājumu. Arī ieteikumi, kā strādāt labāk, “iesēžas” atmiņā uz mūžu, Inita ieklausās, ņem vērā. “Nereti darbā nākas risināt arī konfliktsituācijas, bet vienmēr pie kopsaucēja cenšos nonākt mierīgā ceļā, nekad nepaceļu balsi. Tādēļ kolēģi atzīst, ka nebaidās ar mani runāt par jebkuru jautājumu,” stāsta galvenā māsa. I. Vīksna nenožēlo, ka izvēlējusies mediķa profesiju. “Jau no bērnības mērķtiecīgi gāju šajā virzienā. Nepiepildījās sapnis kļūt par ārsti, tādēļ sākotnēji izvēlējos kļūt par vecmāti, jo biju strādājusi par sanitāri Dzemdību nodaļā. Līdz ar to nebaidījos no šīs profesijas, tā man patika. Tomēr toreizējais slimnīcas vadītājs dakteris Uldis Jurciņš, šķiet, saskatīja manī potenciālu un iecēla par galveno māsu,” saka Inita. I. Vīksna atzīst, ka darbā nav viegli – slimnīcā sākusies paaudžu maiņa, ienākušas jaunās tehnoloģijas, ar kurām ne visi ir uz “tu”. Taču viņa uzskata, ka jāaug līdzi laikam, jāmācās. “Un jāaudzina jaunā paaudze, kura pārņems “stafeti” no pašreizējiem mediķiem,” viņa saka. Gandarījumu Initai sagādā tas, ka novadā joprojām pastāv slimnīca, mediķi iedzīvotājiem var sniegt palīdzību šeit pat, uz vietas, lai arī ne visiem iespējams izpatikt. “Ir gadījumi, kad pacients ir iepazinis citu medicīnas iestāžu darbu ārpus novada un, atgriežoties pie mums, slimnīcā, atzīst, ka mājās tomēr ir labāk. To dzirdēt ir gandarījums,” saka galvenā māsa. I. Vīksna atzīst, ka dzīvojam sarežģītā laikā, tādēļ Latvijai svētkos vēl saprotošus iedzīvotājus. “Lai valda miers, mīlestība, līdzcietība, lai mēs spējam ieklausīties cits citā, saprotam cits citu! Lai Latvijā nebūtu konfliktu, lai neienāk karš! Lai brīva Latvija!” svētkos vēl Alūksnes slimnīcas galvenā māsa.
Aivita Lizdika
