Dace Plaude
Šobrīd piedzīvojam gada tumšākās dienas un ļoti ilgojamies pēc gaismas. Katrs to meklējam citur – veroties sveces liesmā, raugoties ar spuldzītēm izgaismotajos logos, sarunās ar tuviem un mīļiem cilvēkiem, lasot kādu grāmatu vai arī ieklausoties sevī. Adventa laiks šķita īstais brīdis, lai uz sarunu aicinātu Zeltiņu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Jāni Zvirgzdiņu, kurš šajā draudzē kalpo divus gadus, un ieklausītos viņa pārdomās, gaidot gaismas atgriešanos.
J. Zvirgzdiņam arī personiski Adventa laiks ir zīmīgs, jo pirms diviem gadiem viņu ordinēja par mācītāju Zeltiņu un Lejas draudzē.
“Divi gadi – tas ir diezgan mazs atskaites punkts, un par draudzes stabilitāti varētu runāt pēc pieciem sešiem gadiem.
Zeltiņu draudzei ilgus gadus nebija pastāvīga mācītāja, un ir liela atšķirība, vai draudzē kalpo viesmācītājs vai savs mācītājs. Mēs esam dažādi – katrs – vienreizējs un neatkārtojams, līdz ar to arī mūsu uzskati ir dažādi. Kādreiz gadās arī nesaskaņas, kaut vai par vienkāršām saimnieciskām lietām, bet visam pāri – kā Dievs mūs tam visam izved cauri – vai mēs lūdzam par smagākām situācijām draudzē, ko paši saviem spēkiem nevaram atrisināt, vai konflikta gadījumā paliekam uz nepiedošanas takas, sakot, jā, es piedodu, bet vienalga atceros. Tas nav kristīgi un pareizi, jo kristīgā piedošana ir bez atlikuma. Galvenais ir palikt šajā kopībā, piedošanā un katru rītu pateikties, ka mums ir dota šī jaunā iespēja darīt lietas labāk, savādāk, lai tās mums pašiem un apkārtējiem nāktu par svētību,” saka J. Zvirgzdiņš
Reklāma