Vai lāču klātbūtne Latvijā patiešām pieaug un sāk ietekmēt cilvēku ikdienu un saimniekošanu? Ar šādu jautājumu Nikija Kronberga no Vācijas ieradusies Latvijā, lai noskaidrotu reālo situāciju, – ne tikai balstoties uz statistikas datiem, bet arī tieši tiekoties un sarunājoties ar cilvēkiem. Īpaši viņu interesē Ziemeļvidzemes pieredze. Pirmie stāsti jau ir uzklausīti – šonedēļ Nikija tikās ar iedzīvotājiem Trapenē, bet ļoti grib dzirdēt arī Alūksnes novada iedzīvotāju viedokli.
Nikijas dzimtā puse ir Ventspils, bet šobrīd viņa dzīvo Vācijā un studē starpdisciplināro antropoloģiju Freiburgas Universitātē Vācijā. “Viss aizsākās jau pagājušajā gadā, kad uz pāris dienām biju atbraukusi uz Latviju. Medijos bieži dzirdēju un lasīju, ka lāči kļuvuši par nopietnu problēmu – cilvēki esot satraukti par to pieaugošo populāciju. Gribēju saprast, vai tas tiešām atbilst patiesībai, vai arī tas ir kārtējais mediju uzpūstais burbulis. Tāpēc jau toreiz satikos ar vairākiem cilvēkiem, kurus bija sarunājuši mani radi un draugi un kuri bija gatavi dalīties savā pieredzē. Vai lāči tiešām rada problēmas? Vai mainās cilvēku attieksme pret mežu un dabu? Jau pēc pirmajām intervijām sapratu, ka lāču temats Latvijā ir kļuvis ļoti svarīgs un aktuāls, it īpaši cilvēkiem, kuri dzīvo lauku teritorijās, mežu tuvumā jūt to klātbūtni,” stāsta Nikija.
Šogad jūlijā Nikija atgriezusies Latvijā, lai jau daudz mērķtiecīgāk pētītu situāciju, apmeklējot dažādas Ziemeļvidzemes vietas. “Man ir svarīgi dzirdēt dažādus stāstus – gan no cilvēkiem, kuriem lāči jau radījuši zaudējumus saimniecībā, gan no tiem, kuri vienkārši zina, ka lācis dzīvo turpat blakus. Ja neviens neatsauksies, došos uz laukiem un cerēšu satikt kādu, kurš būs gatavs padalīties savā pieredzē. Došos uz vietām, kur visbiežāk, pēc “Silava” datiem, novērota lāču klātbūtne,” plānā dalās Nikija.
Pāragri secināt
Nikijai jau bijušas sarunas ar deviņiem cilvēkiem, četri no viņiem bija mednieki. “Apmēram puse no uzrunātajiem ir paši redzējuši lāci vai vismaz tā pēdu nospiedumus, un tas acīmredzami ietekmē viņu attieksmi un paradumus, dodoties dabā. Piemēram, mednieki stāsta, ka agrāk, ejot nojaukt bebru aizsprostus, ieroci līdzi neņēma – tas nebija nepieciešams. Tagad labāk ņemt līdzi pašaizsardzībai bisi, jo pastāv iespēja mežā sastapt lāci. Tā ir maza, bet ļoti konkrēta izmaiņa ikdienas paradumos. Savukārt kāda sieviete stāstīja, ka viņai ļoti patīk mežs un viņa daudz tajā pastaigājas, bet šobrīd mežā viņa nejūtas komfortabli, tādēļ izvēlas citu pastaigas maršrutu. Cilvēki zina par lāču klātbūtni, viņi par to domā – un šī apziņa pamazām maina viņu ikdienu. Pagaidām gan šīs ir tikai dažas sarunas, tāpēc vēl ir pāragri izdarīt plašākus secinājumus vai sniegt kādu kopsavilkumu. Tie ir tikai pirmie iespaidi,” norāda Nikija.
Viedokļi par lāčiem ir ļoti dažādi. “Ir cilvēki, kuri saka, ka no lāčiem nevajag baidīties un tie kā jebkurš meža dzīvnieks baidās no cilvēka. Tie, kuri lāci vairākas reizes jau redzējuši, saka, ka lācis tikai paskatās un aiziet prom. Lai arī lācis var būt drauds, tomēr baidīties nevajag – lāči uzvedas normāli un baidās no cilvēkiem. Tomēr ir arī pretējs viedoklis – daļa cilvēku uzskata, ka lāči ir problēma un ka būtu jādomā par to skaita kontroli. Viedokļi ir ļoti dažādi, un vienotas nostājas nav pat mednieku vidū. Man ļoti gribētos runāt ar pēc iespējas dažādākiem cilvēkiem, ne tikai ar medniekiem. Ļoti ceru satikt kādu bitenieku – šobrīd gan neviens konkrēts nav padomā, bet gribētu saprast, kā viņi sadzīvo ar lāčiem un kā pasargā savas dravas. Tāpat interesē arī vienkāršo lauku iedzīvotāju pieredze – piemēram, to, kuriem ir ābeļdārzs, kas varētu piesaistīt lāčus. Vai arī sēņotāji un ogotāji – cilvēki, kuri regulāri dodas mežā,” domās dalās Nikija.
No prakses pētniecībai
Vaicāta, kā, dzīvojot Vācijā, radusies interese pētīt lāčus tieši Latvijā, Nikija stāsta, ka netālu no viņas mājām atrodas alternatīvais lāču un vilku centrs. Tas nav tradicionāls zoodārzs – šeit mīt dzīvnieki, kas izglābti no nebrīves dažādās Eiropas valstīs, nereti pēc nepiemērotas dzīves cilvēku radītos apstākļos. Starp tiem ir arī tā sauktie “problēmu lāči” – dzīvnieki, kas piebaroti un pieradināti pie cilvēkiem, līdz ar to zaudējuši dabisko baiļu instinktu un kļuvuši potenciāli bīstami, tāpēc no savvaļas populācijas nācies tos izņemt sabiedrības drošības dēļ. Centrā mīt arī lācēni, kuri no savvaļas paņemti tūrisma nolūkos. Centra mērķis – izglītot cilvēkus. Tā kā centrs atrodas ļoti tuvu Nikijas dzīvesvietai, viņa tur bieži viesojas un arī izgājusi praksi. Vēlāk viņa devās praksē arī uz līdzīgu centru Armēnijā “Wildlife Rescue Center – FPWC”, kur arī mitinās izglābti lāči.
“Šajās vietās es ļoti daudz uzzināju par to, kāpēc lāči vispār nonāk nebrīvē, – visbiežāk cilvēki ir paņēmuši lācēnu no savvaļas, piebarojuši vai centušies pieradināt. Dažiem sākumā tas šķiet mīļi vai interesanti, bet vēlāk dzīvnieks kļūst par problēmu,” stāsta Nikija. Sākotnēji viņa apsvērusi ideju savu maģistra darbu rakstīt par situāciju Armēnijā, kur lāču problēma ir daudz nopietnāka. Tomēr, saņemot arvien vairāk ziņu par lāču klātbūtni Latvijā, viņa nolēma pētīt šo tēmu savā dzimtajā zemē. “Latvijā šī problēma pagaidām vēl nav tik akūta. Ir atsevišķi gadījumi, bet situācija vēl nav kļuvusi kritiska. Tāpēc man šķita svarīgi izprast, kas notiek šeit, kā cilvēki to uztver un kā tas varētu attīstīties nākotnē. Lai saprastu, ko cilvēki domā par lāčiem, kā sadzīvo,” viņa skaidro.
Drauds vai dabas daļa
No bērnības Nikija atceras lāci kā meža karali – cēlu un godājamu dzīvnieku. Lāči bija, taču tos ieraudzīt bija retums un nozīmīgs notikums. Savukārt pēdējos gados lāču sastapšana vairs nav tik neparasta, un viņu klātbūtne mežos kļuvusi krietni redzamāka. “Latvijas teritorijā īsā laikā lāču populācija ir palielinājusies. Varbūt no vienas puses tas ir pozitīvi, jo lācis ir svarīga ekosistēmas daļa, bet no otras puses tas var kļūt par apdraudējumu cilvēkiem, jo nezinām, kā ar dzīvnieku sadzīvot,” teic Nikija. Latvijā nav vienota viedokļa par to, kā rīkoties ar lāčiem. “Daudz kas ir atkarīgs arī no Eiropas līmeņa vadlīnijām, jo lācis ir aizsargājams dzīvnieks. Līdzīgas diskusijas notiek arī par vilkiem un lūšiem. Man mērķis nav tikt līdz vienotam viedoklim, bet saprast situāciju, kas notiek un kā cilvēki to visu uztver. Šāds pētījums noteikti nākotnē palīdzēs, kad diskutēs par lāčiem,” skaidro Nikija.
Lāči sastopami tikai noteiktās Latvijas teritorijās — piemēram, Kurzemē, pēc oficiālajiem datiem, dzīvo viens vai divi lāči. Tomēr kopumā Latvijas lāču populācija ir pietiekami liela. Dabas aizsardzības pārvalde, sadarbojoties ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu “Silava”, veic brūno lāču monitoringu. Pēdējie dati par 2024. gadu liecina, ka Latvijā dzīvo apmēram 150 lāču.
Ko darīt, satiekot lāci?
Vai cilvēkiem, ejot mežā, būtu jābaidās no lāča? “Baidīties nevajag, taču ir jāapzinās, ka mežs ir plēsēju dzīvesvide – tostarp arī lāča. Vilks un lūsis cilvēkam draudus nerada, un arī lācis parasti nav bīstams, ja vien cilvēks zina, kā pareizi uzvesties. Nevis jābaidās, bet jāiemācās sadzīvot. Ja tomēr satiec lāci, vispirms jānovērtē, kādā noskaņojumā dzīvnieks ir – vai lācis ir izbiedēts, vai tikai ziņkārīgs. Bēgt nedrīkst – labāk mierīgi un lēnām atkāpties. Latvieši ir mežā gājēji, bet jāzina, kā uzvesties, ievērojot vienkāršus principus, – neiet vienatnē un klusumā. Ja arī esi viens, runā vai dungo. Tas ļauj lāčiem laikus pamanīt cilvēku un tiem izvairīties. Ir arī pieejami speciāli aizsardzības līdzekļi, piemēram, aizsardzības spreji, tomēr labākais risinājums būtu iet mežā skaļi, lai lāci nemaz nesatiktu. Lielākā daļa dzīvnieku, arī lāči, nevēlas sastapt cilvēku. To apliecina arī pētnieku pieredze – pat uzturoties mežā ilgstoši, lāci sastapt ne vienmēr izdodas,” saka Nikija.
Kā uzvesties mežā, lai izvairītos no sastapšanās ar lāci:
1.Ejot mežā, radi troksni
2.Neej viens
3.Izvairies no rīta un krēslas stundām
4.Ja pamani svaigas pēdas, ekskrementus vai lāča bojātus kokus, maini virzienu.
5.Nenes spēcīgi smaržojošu ēdienu
6.Nespēlējies ar dzīvnieku mazuļiem
Ja nu tomēr lācis tiek sastapts, galvenais – nepanikot, neskrien un neradi pēkšņas kustības.
Runā mierīgā balsī, atkāpies lēni un dod iespēju lācim aiziet.
