Jaunlaicenes pagasta zemnieku saimniecība, kuras nosaukums “Avoti” ceļa malā vasarās allaž ir ziediem rotāts, uzmanību saista ar sakoptu apkārtni.
Guļbūvē celto ēku pagalmā ir puķu dobes, baseins ar strūklaku, lapene un terase atpūtai. Lai gan ikdienā Jana un Māris Kaktiņi rūpējas par gaļas lopu ganāmpulku, gan mājā, gan saimniecībā valda teicama kārtība.
“Manas meitenes!” tā saimnieks sauc savas gaļas šķirnes govis un teles. Un meitenes neliek sevi lūgties, droši nāk pretim, jo zina – gan jau tiks kaut kas garšīgs – maize vai spēkbarība. Kopā ar meitenēm ir arī viņu kavalieris – “Šarolē” šķirnes vaislas bullis Rifs. Ļoti svarīgs (sver pusotru tonnu), taču izskatās piemīlīgs. “Reizēm vasarā secinu – citi sauļojas, bet mēs visu laiku strādājam. Kad pērn neveicās, šķita – jāpārdod viss un jābrauc uz ārzemēm. Tomēr secinājām, ka esam īsti lauku cilvēki, kas neprastu dzīvot pilsētā vai tālu prom. Gribam labāk dzīvot tepat, tāpēc ejam un darām,” saka J.Kaktiņa.
(Turpinās no 1.lappuses)
Bērni ir labākie palīgi
Šajā pavasarī aprit deviņi gadi, kopš Kaktiņi saimnieko “Avotos”. Pie mājas īpašumā ir četri hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes, tātad pietiek tikai ganībām. Lopbarības sagādei tiek nomātas kaimiņu platības, kā arī izmantota mantotā zeme Māriņkalnā. “Zemes trūkums liedz paplašināt ganāmpulku. Šobrīd kaimiņos pārdod 5 hektārus zemes kopā ar māju, taču tiek prasīta nesamērīgi augsta cena,” atzīst M.Kaktiņš. Dzīvesbiedre piebilst, ka nevēlas ņemt kredītu bankā, riskējot ar īpašumu. Ja grib kaut ko iegādāties, naudu krāj. Pērn tika nopirkta siena prese, un tagad ir gandrīz visa lopbarības sagatavošanas tehnika. Trūkst vienīgi rulonu ietinēja Darbā ar tehniku tēvam labs palīgs ir dēls. “Mēs bērnus liekam pie darba. Sevišķi vasarā visi trīs daudz strādā. Meitenes ir galvenās ravētājas. Tiek audzēti arī kartupeļi. Tos pārdod un nodod skolai, tāpēc bērniem par pusdienām nav jāmaksā,” stāsta J.Kaktiņa. Saimnieks piebilst, ka bez savas tehnikas saimniecība nevarētu gūt peļņu, jo pakalpojumi ir dārgi. Īstenojot projektu “Atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturēšanai”, tika iegādāts elektriskais gans, savācējpiekabe “Sigulda”, kultivators un piekabe. Ir arī pašgājējpļaujmašīna, lai appļautu apkārtni.
Zilā govs zīda ne tikai
savu teļu
“Avotos” sākumā audzēja piena teļus – iepirka, nobaroja un pārdeva. Bet pirms četriem gadiem kādā atpūtas brīdī saimnieks teica: “Kā man patiktu, ka te baltas govis ganītos!” Tā radās doma pāriet uz gaļas lopu audzēšanu. Tas ir vieglāk nekā katru dienu aprūpēt teļus. “Sākumā bija četras teles, tad nopirkām vēl divas – Latvijas brūno un Latvijas zilo govi. Pēc tam piepirka vēl. Nebija pieredzes, tāpēc visādi ir gājis – nācies arī pārdot un likvidēt. Braucām un skatījāmies, kā citi saimnieko. Tagad lopu skaits ir otrajā desmitā,” klāsta saimnieki. Īpaša ir zilā govs. Ja kāda zīdītājgovs nepieņem teļu, tad zilā govs Čiepa ir kā glābiņš. Tā nevienu nedzen prom, šogad jau četrus teļus ir izbarojusi. “Zilā ir vairāk piena, nevis gaļas govs. Izskatās kaulaina, bet ēd vienā ēšanā. Toties piena ir daudz,” raksturo J.Kaktiņa. Interesanti, ka zilajai govij piedzima brūna telīte, lai gan māte ir zila un tēvs – balts.
Saņem pusi ministra algas par bulli
Lai varētu savaldīt gaļas govis, kas ir “dāmas ar raksturu”, ir vajadzīgs kārtīgs bullis. Gaļas govis ir grūti noķert, ja tās pamanās tikt savā vaļā. “Divus gadus bulli nomājām, bet tad vajadzēja iegādāties pašiem. Nopirkām izsolē, taču izrādījās par jaunu, tāpēc varēja aplēkt tikai teles, nevis govis. Pārdevām un pagājušajā rudenī nopirkām Rifu, viņa tēvs Vācijā ir ieguvis zelta medaļas,” skaidro M.Kaktiņš. Vareno bulli mīļi sauc par Puiku, jo tā viņam labāk patīkot.
Gaļas lopus var ērti pārdot izsolēs, ko rīko izsoļu nams Neretā. Pēc tiem atbrauc, nosver un naudu pārskaita saimnieku kontā. Tiesa, ir vajadzīgi vismaz četri liellopi, tāpēc “Avotu” pagalmā savus lopus atved arī tuvāko saimniecību lopu audzētāji. “Īsti nezinu, cik liela ir ministra alga. Taču domāju, ka par vienu bullēnu var saņemt pusi no ministra algas,” rēķina J.Kaktiņa. Cena par dzīvsvara kilogramu mainās atkarībā no lopu svara. Lielākā cena tiek maksāta par lopiem, kas sver līdz 300 kilogramiem, tāpēc “Avotos” tos mēra un seko, lai nenobarotu smagākus. Trūkums ir vienīgi tas, ka naudu var saņemt apmēram reizi pusgadā, kad tiek pārdoti lopi. Ar to daļēji var skaidrot, ka saimniece turpina strādāt par pārdevēju Alūksnes veikalā “Maks”.
