Gribu parunāt par kaķu sabiedrību. Pie viņiem – viss kā pie mums, cilvēkiem. Atšķirība nav nemaz tik liela. Politika nav sveša arī viņiem. Par to pārliecinājos, viesojoties pie savas radinieces laukos. Ne saukti, ne aicināti, kaķi no tuvienes un tālienes vienmēr ir salīduši šās kūtī, kur allaž var tikt pie tikko slaukta govs piena. Kādi tikai minkas tur nesarodas! Kā tikai viņi necīnās par manas radinieces labvēlību, lai pirmie dabūtu pielaidi treknajai un baltajai dzīvei. Tas viss man asociējās ar cilvēciskajām vājībām, dzenoties pēc siltām vietām Saeimā un valdībā.
Laikam arī mana radiniece zemapziņā ir iespaidojusies no šādas līdzībās, tāpēc katram pieklīdušam kaķi devusi zīmīgu vārdu pēc ģīmja līdzības un krāsas. Savulaik šai pa kūti pa kājām maisījusies gan Ždanoka, gan Rubiks, gan Lieljuksis, gan Repše, gan Pauls, gan Lībane, bet no tās šlakas šodien pāri palicis vien Jurkāns. Visus citus no trases noņēmis Lapsa. Ne Lato, bet Kūmiņš. Tomēr tik zīmīgi! “Pauls bija tāds pieklīdenis! Gatavais teātris ar viņu! Bija jautri. Savukārt Repše bija skaists! Viņš tā mani mīlēja! Varēju pašaut padusē un pieglausties,” ar asarām acīs stāsta mana lauku radiniece. Ždanoka arī bijusi dikti simpātiska, bet nešpetna. Vispār tā esot bijusi kaimiņu kaķene, bet šai sagribējies nomainīt mājvietu jeb, pareizāk sakot, izvēlējusies pienīgāku un tīrāku kūti.
Bet nav ko raudāt! Radinieces kūti papildinājusi jauna kaķu saime – Kabanovs, Ādamsons, Āboliņa, Sprūdžs, Dzintars, Brigmanis. Starp tiem – arī Ždanokas pēcteči.
Prasīju šai, cik tad kaķu tagad šai pielaizās, viņa nevar pateikt. Šie ejot un nākot ar atšķirīgu intensitāti. Koalīciju veidošanās un sabrukums, opozīcijas un pozīcijas saķeršanās. Kaķi palaikam imitējot darbošanos žurku ķeršanā. Noslaktē pāris un noliek uz taciņas, pa kuru saimniecei jāiet uz kūti. Bet pārsvarā radiniece grauzējus iznīcinot pati – ar slazdu palīdzību. Neraugoties uz apšaubāmo lietderību, kaķi tomēr nenoliedzami ir izcili politiķi. Kā lai citādi skaidro to, ka mana radiniece šiem liekēžiem katru dienu izbaro trešdaļu izslauktā piena un vēl katru mēnesi tērē pensiju kaķu barības kilogramiem. Apbrīnojami, vai ne? Bet kāds ir sausais iznākums? Mana radiniece saka, ka tik skaisti izskatoties, kad kaķu bariņš stāv un ņaud pie kūts, jo labi zina slaucamo laiku arī bez pulksteņa. Un tad paēduši šie mētājoties pagalmā kur kurais. No viņu laiskās omulības pašai visas domas par krīzi un dzīves grūtībām izgaistot kā nebijušas. Tā, lūk!
