Kopš 1989.gada Alūksnē, 7. Siguldas kājnieku brīvībās cīņās kritušo 68 karavīru atdusas kalnā, notiek piemiņas pasākumi.
Kopš 1989.gada Alūksnē,
7. Siguldas kājnieku brīvībās cīņās kritušo
68 karavīru atdusas kalnā, notiek piemiņas pasākumi. Acīmredzot ar katru reizi mazāk kļūst cilvēku, kas šajā vietā atnāk, lai viņus godinātu ar klusuma brīdi un noliktu ziedus uz kapa.
“Toreiz šī teritorija bija apjozta ar trīs metrus augstu žogu, jo tā atradās bataljona teritorijā. Ar komandiera atļauju pieminekļa kalnu sakopām 18 dienās, un piemiņas brīdī virs tā plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Pasākumā piedalījās apmēram 1500 cilvēku, kas ar atnestajiem ziediem un vainagiem veidoja īstu ziedu kalnu,” atcerējās Alūksnes Brāļu kapu komitejas vadītājs Uldis Veldre.
Vairāk viņam nav ko teikt, lai gan tāpat kā toreiz kalnā plīvo mūsu valsts karogs. Tas ir saprotami, jo ar autobusu atbraukusi grupiņa sievu un vīru sirmām galvām, atnākuši bataljona karavīri, Alūksnes ģimnāzijas un vidusskolas skolēnu grupas ar skolotājām un amatpersonas, kuru pienākums ir te būt. Neviena deputāta, pašvaldību darbinieka, jaunieša vai iedzīvotāja, kas būtu atnācis tikai cieņas dēļ pret brīvības cīņās kritušajiem.
“Mēs savā latviešu pieticībā tās saucam par brīvības cīņām, bet patiesībā tas bija karš. Brīvības karš, kur katrs cilvēks gāja savas sirdsapziņas un patriotisku jūtu vadīts. Šiem cilvēkiem bija griba un intelekts, jo intelekts bez gribas nav nekas. Tāpat ir bīstama griba bez intelekta. Arī tagad šīs īpašības ir svarīgas,” akcentēja Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljona komandieris kapteinis Agris Ozoliņš. Bataljona kapelāns virsleitnants Dāvids Šterns nosauca kritušo vārdus. Viņš uzsvēra, ka nav lielākas mīlestības kā atdot savu dzīvību, mīlot Tēvzemi un savu tautu.
Alūksnē Lāčplēša dienā ziedus noliek arī pie Mātes pieminekļa, jo šī puse izsenis ir pazīstama ar saviem karavīriem. Teika stāsta, kā radies Dēliņkalns. Kad mūsu zemi iekaroja krustneši, tad Ziemeru pusē pie šā kalna bijusi sīva un asiņaina kauja. Pēc tās kalns bijis nosēts karavīru līķiem. Mātes gājušas meklēt dēlus un raudādamas saukušas: “Dēliņ, dēliņ!”, tāpēc to sauc par Dēliņkalnu. “Nebūtu mums karavīru, brašo Dzimtenes aizstāvju, ja nebūtu mūsu mātes. Viņām pienākas pirmā pateicība,” teica Alūksnes domes priekšsēdētājs Viktors Litaunieks.
Vecāki un skolotāji ir tie, kas māca bērniem savas valsts vēsturi. Pedagogi uzskata, ka mācību stundās pa vēsturi “auļo”. Vai emocionāli piemiņas pasākumi nevarētu dot iespēju izjust un izgaršot brīvības cīņu elpu?
