(13.novembrī Trapenes pagasta “Dumpjos” dzimis Ojārs Vācietis) Ik novembri veļu laikā Ojārs Vācietis pārstaigā savu dzimto Malienas pusi, kur viņš dzimis, mācījies un rakstījis pirmos dzejoļus.
(13.novembrī Trapenes pagasta “Dumpjos” dzimis Ojārs Vācietis)Ik novembri veļu laikā Ojārs Vācietis pārstaigā savu dzimto Malienas pusi, kur viņš dzimis, mācījies un rakstījis pirmos dzejoļus. “Neredzams, nepamanāms, bet sajūtams. Īpaši tiem, kuru sirdis joprojām pulsē vienā ritmā ar viņa dzeju,” atzīst Kornēlija Apškrūma.
Acīmredzot ne tikai dzejnieka dzīvesbiedre Ludmila Azarova, bet daudzi vēl arvien sajūt, ka Ojārs ir dzīvs, ka viņš dzejā sarunājas ar mums. O.Vācietis vienmēr bijis maksimālists. Vidusceļš viņam nepiestāvēja, tāpēc dzīvoja ar “pilnu klapi”. Ja dzīvotu uz pusslodzi, droši vien ceļš neaprautos pusmūžā.
Alūksnes rajona muzeju darbinieki ciemojās pie O.Vācieša Trapenē. Tur pie pamatskolas ir piemiņas akmens dzejniekam, muzejā iekārtota Ojāra un viņa vecāku, Bertas un Oto Vāciešu, piemiņas istaba. Vietu dēla piemineklim izvēlējās tēvs. Viņš uzsvēra, ka tam ir jābūt zem ozola. Kad to atklāja, teica: “Šīs stiprās ozola saknes lai satur kopā latviešu tautu! Lai tā ir tikpat stipra kā ozols!” “Tam laikam tie bija drosmīgi vārdi,” atzīst Trapenes pagasta muzeja vadītāja Emma Valija Šļukuma.
Akmens izpilda slēptākās vēlēšanās
“Šai zemei es piederu ar visām jušanām, Ar visiem smaidiem un veidiem.”
Šīs O.Vācieša dzejas rindas uz piemiņas akmens izvēlētas no dzejoļa “Gaidīšana”. Piemiņas akmeni veidojis Alūksnes tēlnieks Ainārs Zelčs. Akmens ir vests no Trapenes laukiem, tāpēc tas ir pozitīvi lādēts. Ar plaukstu siltumu to sildījuši daudzi, pieskārienā ieliekot savas klusās cerības. Ja kāds grib, lai piepildās viņa vēlēšanās, tad tā jāizsaka domās vai skaļi akmenim.
E.V.Šļukuma apgalvo, ka sevišķi eksāmenu laikā zāle ap akmeni ir nomīdīta. Tad visi, protams, vēlas pēc iespējas labāk beigt skolu jeb “Maz zināt un lielu atzīmi saņemt,” secina bijusī skolas direktore. Pie akmens nāk arī vecāko klašu meitenes un zēni skumjām acīm, tālumā vērstu ilgu pilnu skatienu, kas liecina, ka sirdi skārušas pirmās mīlas jūtas. Viņi atceras Ojāra dzejoli “Meitenei no manas klases” un tic, ka viņus sapratīs. Kad līst lietus, dzejnieka sejas bareljefs akmenī raud lielām asarām. Skolēni jautā, par ko tas raud. Iespējams par to, ka nodzīvoti tikai 50 gadi.
Muzejā O.Vācieša istabā aizdedz zilas sveces. Tās ir kā rudzupuķes, kā debesis, kā sapņi un ilgas. Ierosmi mainīt sveču krāsu devusi kāda apmeklētāja. Viņa jautājusi, vai Ojāram balto vietā nevajadzētu citas krāsas sveces. Kādas? Viņa liktu zilas. Iespējams, ka pēc laika to vietā būs sarkanas kā asinis – dzīvības krāsa – vai zaļas – cerības asnu krāsa.
Bērnības velniņš rāda mēli
Par mazo velniņu O.Vācietis stāsta dzejolī “Bērnība”, bet pirmo dzejoli viņš uzrakstīja sešu gadu vecumā. Tajā pausta atziņa, ka tikai rūpēs audzis cilvēks spēj būt līdzjūtīgs pret citiem. Viņa ģimene dzīvoja ļoti pieticīgi, turklāt māte vēl izsāpēja kaimiņu rūpes un nedienas. Acīmredzot viņa devusi ierosmi dzejolim. Puisēns ļoti mīlēja māti, tāpēc abi ar brāli Imantu izdomāja, kā sagādāt viņai mēteli. Viņi nolēma ķert peles, lai no to ādām varētu sašūt īstu kažoku. Sacīts darīts – ādas nodīrāja un peles lika zem klēts. Pēc kāda laika tās izplatīja briesmīgu smirdoņu, tāpēc mazie izgudrotāji dabūja pamatīgu brāzienu no vecākiem. “Bet mēs taču gribējām mātei mētelīti!” skumji teicis Ojārs.
Citā dzejolī viņš raksta, ka dzīve pilna mūzikas līdz pašām malām. Izrādās, ka mūzika ir “svētā mežā mana šūpuļlīksts”. Viņš neatceras, “kā šī plate uzlikās”, tāpat arī, vai šūpulis bija ciets vai mīksts, vai šī mūzika ir ieņemta vai iedzimta un vai “es esmu klausītājs vai dzīvē komponists”.
Zēns izdomā, kā izbeigt karu
O.Vācieša dzīves ceļš aizsācies Trapenes pagasta “Dumpjos”, māja atradās uzkalniņā netālu no Melnupes. Viņš bija ģimenē pirmais dēls. Melnupi zēns dēvēja par Rionegro un upmalas kārklus – par Borneo džungļiem. Vāciešiem nekas nepiederēja, tāpēc kalpu ģimene bieži meklēja citu dzīvesvietu. Nākamā dzīvesvieta bija “Bebrupes”. Šī pussabrukusī koka māja ir laba redzama, braucot uz Zeltiņiem. Aiz mežiņa bija liels šķūnis, ko māte dēvēja par Angliju. Tur brāļi spēlēja kariņu. Ojārs, protams, bija komandieris, un Imants – padotais. “Bērni spēlējuši arī nēģerus. Lai būtu īsti melnādainie, lielais brālis Imantam nozieda seju ar dubļiem. Viņš cietis, cietis, bet kādu reizi nosmērējis seju arī Ojāram. Tad abi nolēmuši, ka labāk tomēr būt baltajiem,” stāsta E.V.Šļukuma.
Kara gados Vāciešu ģimene dzīvoja “Vidusleišos”. Tur bija apmetušies vācu karaspēka vezumnieki. Ojārs izdomājis, kā varētu izbeigt karu. Ja nozagtu vezumnieku vestos ieročus, tad nebūtu, ar ko karot. Ar šādu domu viņš staigājis gar vezumiem. Tiesa, izbeigt karošanu viņam neizdevās, toties iemācījās runāt vāciski.
Skolas gaitas sāk ar zilu cepurīti
No šīs mājas Ojārs ar zilu cepurīti galvā devās uz Trapenes skolu. “Kad mēs ar skolēniem apciemojām dzejnieka māti “Stādzēnos”, viņa teica, ka atmiņas par dēlu vienmēr sākas ar zilo cepurīti. Arī Ojārs raksta par to. Tālāk viņa skolas gaitas turpinājās Gaujienā,” saka E.V.Šļukuma. Trapenes pamatskolā vēl neizpaudās viņa dzejnieka talants, tiesa, sacerējumus skolotāji lasīja priekšā klasei. Gaujienas vidusskolā viņš vadīja sienasavīzes redkolēģiju, bija aktīvs, dedzīgs un iniciatīvas bagāts. Ojāram bija tik daudz ideju, ka citi tikko spēja tās īstenot. Dzejoļus publicēt viņš sāka, kad studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.
Septiņgadīgajā skolā viņš bija kustīgs, reizēm draiskulīgs. “Ļoti labs dziedātājs un deklamētājs skolas sarīkojumos,” atceras klasesbiedrene Gaida Jencīte. Toreiz dzejoli vajadzēja deklamēt, stāvot gandrīz miera stājā un turot rokas gar sāniem. Ojārs tā iejutās, ka pēc katra panta spēra soli uz priekšu. Citi skolēni par to uzjautrinājās, bet skolotāji bija neapmierināti. Dažkārt Ojāram patika apcelt vai pazoboties. Klasesbiedreni, kuras draudzenes uzvārds bija Pāvula, viņš iesauca par Ķenci. Savukārt klases vecāko dēvēja par ķeizaru.
Zaudē ticību un noslēdzas sevī
Viņa skolasbiedri atceras, ka Ojārs bija neliela auguma. Fiziski viņš nebija spēcīgs, salīdzinot ar citiem zēniem. Kā daudziem pēckara gados viņam nebija labas veselības, jo trūka silta apģērba. Ojārs bieži kavēja skolu slimības dēļ un stundās sēdēja ar biezu šalli ap sāpošo kaklu. Kad skolas zēni spēlēja volejbolu, viņš sēdēja staba galā un komentēja. Tas viņam lieliski izdevās. Par sportu tāpat kā par daudz ko citu Ojārs zināja visu. Attiecības ar citiem puišiem bija labas. Viņi Ojāru respektēja. Ja kāds uzvārda dēļ viņu nosauca par frici vai briļļaino, tad tas bija tikai draudzīgs joks. Ojārs vairāk uzturējās meiteņu sabiedrībā, ar viņu nekad nebija garlaicīgi.
Ojārs uzrakstīja vēstuli meitenei, kurā bija iemīlējies. Viņa to nolasīja priekšā klasē un vēlējās uzzināt, kas ir tās autors, turklāt brīdināja, lai nedomājot vēl kādreiz tādu rakstīt. Jaunietis izskrēja no klases. Tajā dienā viņš savas sāpes un rūgtumu aiznesa uz mežu. No tā ziemā, tumsā, sniegos un salā viņš varēja neatgriezties. Ojārs ticību meitenei zaudēja uz visiem laikiem, lai gan ārēji palika tāds pats, bet ap savu iekšējo pasauli viņš sāka celt žogu un aiz tā ielaida tikai nedaudzus.
Svarīgs ir tikai tas, ko raksta
O.Vācietim ir dzejolis, kurā ne visai labi izsakās par to, ko skolas gados guvis. Tomēr viņam bijuši arī mīļi skolotāji. Trapenes skolā tā bija Alma Stūre. Kad darba gaitas skolā sāka E.V.Šļukuma, viņa pusgadu dzīvoja pie skolotājas.
“Viņa bija lielisks cilvēks. Turklāt iemācīja man patiesību, ka klasē ir jāieiet kā skolotājai, nevis kā lūdzējai. Tas palīdzēja izturēt pirmās pārbaudes, ar ko skolēni sagaida jaunos skolotājus,” atzīst E.V.Šļukuma. Vidusskolā Ojāram bija daudz labu skolotāju: Jānis Račevskis, Valentīna Seipulniece, Voldemārs Evans. Sevišķi tuvs viņam bija V.Evans. Skolotājs dzīvoja savā izdomātā pasaulē, tas nozīmē, ka viņš tāpat kā Ojārs bija “lidojošs cilvēks”.
Dzejnieks nekad nebrauca ne uz Trapenes, ne arī Gaujienas skolas salidojumiem vai klasesbiedru tikšanos. Kad kāds cienījams skolotājs to neatlaidīgi lūdza, viņš vēstulē atbildēja: “Rakstniekam vienīgais ir tas, ko viņš raksta. Pārējais nevienu nevar interesēt un arī nevajag.” Kādreiz viņš teicis, ka uz Trapeni nebrauc arī tāpēc, ka dzimtā pagasta iedzīvotājiem ir tādas acis kā rentgens.
Gauja – mīlestības un mūžības upe
Par ko rakstīja Ojārs Vācietis? Daudzi kā pirmo min mīlestību, turklāt ne tikai cilvēku savstarpējās attiecībās, bet daudz plašākā nozīmē. Viņa dzejā jaušams pārdzīvojuma spēks un domas asums, intonāciju un izteiksmes daudzveidība, kategoriskums mijas ar dziļu lirismu. Liekas, ka viņa dzeju var salīdzināt ar Gauju, kas ir mūžam mainīga un neatminama. Turklāt nemierīgā, atvarainā upe it kā simbolizē viņa mīlestības izpratni.
Gauja ir O.Vācieša bērnības, jaunības un mūžības upe. Viņa vēlēšanās bija dusēt Gaujas krastā. To respektēja, tāpēc dzejnieka kapavieta ir Carnikavas kapos, pašā upes kraujas malā. No turienes var dzirdēt ūdeņu nerimtīgo šalkoņu. Daudzi bija neizpratnē, kāpēc nav atrasta vieta Meža kapos. “Tā vieta ir ļoti skaista. Par Gauju viņš ir sarakstījis vairāk nekā 60 dzejoļus, tāpēc pavisam noteikti var teikt, ka tā ir ne tikai bērnības un jaunības, bet arī mūžības upe,” atzīst muzeja vadītāja.
