Kad skatāmies televīzijā, lasām laikrakstos vai žurnālos par bērniem, kurus kāds no vecākiem aizvedis no Latvijas uz ārzemēm par spīti otra protestiem, parasti šķiet, ka tas mūs neskar. Taču šādas drāmas nereti risinās arī starp vecākiem un viņu bērniem, kuri dzīvo mums blakus.
Dažreiz pat nezinām, kur palikuši kaimiņi un kas noticis ar viņu bērniem. Mums nav juridisku tiesību ne interesēties, ne iejaukties citas ģimenes lietās. Bet kā ir ar morālām tiesībām un atbildību par bērniem, kuri ir valsts, tātad mūsu visu, nākotne? Diemžēl nākas secināt, ka dažreiz pat bāriņtiesa, kas ir bērnu tiesību un interešu aizstāve novadā, nepamatoti nostājas viena no vecākiem pusē, necenšoties noskaidrot, pie kura bērniem būtu labāk dzīvot, ja vecāki vairs nespēj vienoties un rast kompromisu. Tiesa, šādos gadījumos par to lemj tiesa. Bet vai tiesas spriedums, kas ļauj izvest mātei vai tēvam bērnu no valsts, patiesi ir labākais risinājums bērniem, kuri zaudē ne tikai iespēju tikties ar abiem vecākiem, bet arī mājas un ierasto vidi? Jautājums paliek neatbildēts.
Bāriņtiesa atbalsta bērnu izvešanu
Nesen Administratīvā rajona tiesa atzinusi par prettiesisku Alūksnes novada bāriņtiesas priekšsēdētājas darbību. Viņa pērnā gada maija naktī ieradās citas administratīvās teritorijas bāriņtiesas darbības teritorijā, lai palīdzētu mātei aizvest bērnus, kuri tur bija kopā ar tēvu. Tāpēc mātei radās iespēja, daudz nekavējoties, kopā ar bērniem izlidot uz Angliju. Noticot mātes stāstītajam, ka bērnu veselība ir apdraudēta, bāriņtiesa pārkāpa savas pilnvaras un kļūdījās.
Pēc mātes teiktā tika radīta pārliecība, ka viņai ir pastāvīgs darbs un pieejamas visas sociālās garantijas. Taču no darba devēja izziņas angļu valodā redzams, ka darbs ir 16 stundas nedēļā. Turklāt sievietes darba stāžs ir mazāks par diviem mēnešiem, tāpēc nedod tiesības uz visām sociālajām garantijām. Par laimi Anglijas tiesa lika mātei ar bērniem atgriezties Latvijā, jo viņai nebija tēva piekrišanas tādai rīcībai.
Māte atstāj bērnus un
aizbrauc
Tāda ir situācija šobrīd, bet vecāku un bērnu drāmai ir vairāku gadu vēsture. Vecāku kopdzīve izjuka jau 2008.gada beigās, un kopš tā laikā bērni dzīvoja pie mātes, bet tikās ar tēvu, kurš neliedza arī materiālu atbalstu. 2009.gada decembrī tēvs pēkšņi saņēma telefona īsziņu, ka sieviete nolēmusi doties uz ārzemēm, tāpēc viņam esot jāņem bērni pie sevis. Lai mēģinātu sakārtot bērnu aprūpes jautājumus, tēvs vērsās Alūksnes bāriņtiesā, taču tā atteicās iejaukties. 2010.gada janvārī māte ar lielu skandālu bērnus paņēma pie sevis, bet jau tajā pašā dienā atkal atsūtīja tēvam īsziņu, lai izņem bērnus no bērnudārza un lai tie vienu mēnesi dzīvo pie viņa, jo pašai jābrauc uz ārzemēm. Taču ne pēc mēneša, ne arī vēlāk bērni māti neredzēja. Tikai reizi viņa piezvanīja un draudēja, ka vedīs bērnus uz ārzemēm. Tēvs uzskata, ka šī vēlme ir saistīta ar iespēju tur saņemt bērnu pabalstus, kas ir lielāki nekā Latvijā. Tāpēc viņš vērsās ar iesniegumu Alūksnes bāriņtiesā, lūdzot nepieļaut bērnu izvešanu no valsts. Bāriņtiesas rakstiskā atbildē teikts, ka tās kompetencē neietilpst iejaukties vecāku savstarpējās attiecībās, kas skar aizgādību un saskarsmes tiesības, tāpēc ir jāvēršas tiesā. Tēvs Alūksnes rajona tiesā iesniedza prasību par ikdienas aizgādības tiesību noteikšanu, par aizliegumu izvest bērnus no valsts un par uzturlīdzekļu piedziņu no mātes.
Izspēlē pēdējo trumpi,
atklājot melus
Pēc tēva teiktā, šodien gaidāma Alūksnes rajona tiesa sēde, kurā mainīts viņa prasības pieteikums. Nevarot panākt savu, māte atklājusi pēdējo trumpi – pieprasījusi noteikt bērniem paternitāti. Izrādās, ka viņa visu laiku vīrieti ir izmantojusi tēva lomai, jo viņš nav bērnu tēvs. Tas nozīmē, ka viņai nav jārēķinās ar pašas izraudzītā bērnu tēva pretestību. Taču grūti iedomāties, ka sieviete, kura pret bērniem līdz šim izturējusies kā pret lietām – reizēm tie ir vajadzīgi, bet reizēm traucē “sakārtot dzīvi”, spēs mainīties. Viņa ir melojusi ne tikai vīrietim, apgalvojot, ka viņš ir bērnu tēvs, bet arī bērniem. Viņi to uzskata par tēvu un mīl. To nevar mainīt juridiski, nosakot paternitāti. Kad vecāki, vienalga īstie vai ne, šķiras, bērnu vajadzība pēc viņiem nekur nepazūd. Tā turpina pastāvēt bērnu izjūtās, arī fantāzijās, jo viņi grib mīlēt abus, lai arī kādi būtu vecāki. Ar ko salīdzināt māti, kura savu iegribu apmierināšanai spēj bērniem atņemt tēvu? Vai viņa kādreiz spēs to izskaidrot viņiem? Katrā ziņā šajā situācijā bērni cieš visvairāk. Bērnu sirdīs rētas paliks uz mūžu, lai arī kāda veidotos viņu dzīve.
Palielinās izvesto bērnu skaits
Diemžēl šķiet, ka par spīti visam māte ar bērniem varētu doties uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos. Tā kā īstais tēvs nav zināms, neviens viņai to neliegs. Tieslietu ministrijas dati liecina, ka palielinās arī nolaupītu bērnu jeb ar otru vecāku nesaskaņotu izvešanu lietas tiesā. 2008.gadā bijušas 17 lietas par 19 bērniem, kad pieprasīts atgriezt bērnus no ārvalstīm Latvijā, bet pērn decembrī bijušas 37 lietas par 47 bērniem. Tiesa, iespējams, ka šādas situācijas rodas arī vecāku nezināšanas dēļ, jo daudzi neuzskata, ka, beidzoties kopdzīvei, ir jāsakārto jautājumi par bērnu aizgādību un dzīvesvietu. Saskaņā ar Bāriņtiesas likuma 19.panta otro daļu bāriņtiesa izšķir vecāku domstarpības bērna aprūpes un aizgādības jautājumos (izņemot domstarpības par bērna dzīvesvietas noteikšanu). Savukārt vecāku strīdu par dzīvesvietas un ikdienas aizgādības noteikšanu, kā arī par saskarsmes noteikšanu ar bērniem izšķir tiesa.
