Runas un diskusijas par krievu valodu Latvijā uzņem arvien lielākus un lielākus apgriezienus. Būt vai nebūt krievu valodai otrajai valsts valodai, tauta vēl lemj. Mana nostāja ir nelokāma – esmu pilnībā pret šo ieceri! Es gribu dzīvot latviskā vidē. Kāpēc gan man, latvietei, Latvijā jārunā svešā mēlē?
Tā man gadījās saruna ar kādu krievvalodīgu kundzi. Mēs ietiepīgi runājām katra savā valodā, līdz viņa, laikam dažus latviskos vārdus nesaprazdama, atļāvās man aizrādīt, ka jāmācās krievu valoda. Tāda esot tā neizglītotā jaunatne. Nevis viņai jāzina tās zemes valoda, kurā dzīvo jau daudzus gadus, bet gan man jāzina krievu valoda. Tas mani no sirds pārsteidza, jo, izrādās, runāšana dzimtajā Latvijā dzimtajā latviešu valodā var būt par strīdus ābolu. Man nav nekas pret krievvalodīgiem cilvēkiem, vien esmu par to, lai Latvijā skanētu latviešu valoda. Tā vienmēr mani ir pārsteiguši pa Alūksnes ielām klīstoši kosmētikas tirgotāji no Rīgas, Rēzeknes, Daugavpils un citām vietām, kas ieslīd vienā, otrā, trešajā iestādē un savu produkciju piedāvā, tikai runājot krievu valodā. Tāds variants kā runāšana latviešu valodā pat nepastāv. Un interesanti – ja tu krievvalodīgajam atbildi latviski, viņš necenšas pārorientēties uz latviešu valodu, savukārt draudzīgie latvieši gandrīz vienmēr pārorientēsies un runās krieviski. Kāpēc tā? Kāpēc mēs paši ļaujam sabradāt savu valodu? Vismaz vēl šobrīd vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda, tāpēc, latvieši, runāsim savā dzimtajā valodā – latviešu valodā!
