Vadims Savkovs, vēstures un politikas skolotājs
Naturalizējas tie,
kas vēlas
Jebkuru likumu var mainīt, un, laikam ejot, protams, likumi ir jāpārskata un nepieciešamības gadījumā jāmaina. Tas, vai jāmaina pilsonības likums, ir diskutabls jautājums. Nepiekrītu, ka pilnīgi visiem nepilsoņiem automātiski jāpiešķir pilsonība, savukārt atbalstu ieceri pilsonību piešķirt nepilsoņu bērniem, kas dzimuši un dzīvo Latvijā. Pieauguši cilvēki paši var lemt – naturalizēties vai ne. Naturalizācijas process nav sarežģīts, un tie, kas vēlas, pilsonību iegūst. Veicināt vai rosināt šībrīža apstākļos to nekā nevar. Vispirms būtu jāuzlabo dzīves apstākļi valstī, lai pirmkārt pilsoņi nebrauktu prom, un tikai tad var domāt par pilsonības automātisku piešķiršanu nepilsoņiem. Tajā pašā laikā vērtīgi būtu domāt par nepilsoņu tiesībām, piemēram, piedalīties vēlēšanās, jo arī viņu nauda ir kopējā budžetā un var par to lemt.
Māra Anna Rogačova, pensionāre
Bail zaudēt dzimteni un valodu
Nē, nekādā gadījumā. Es negribu zaudēt savu dzimteni, kamēr esmu dzīva, un negribu zaudēt arī valodu. Iemesli ir daudz un dažādi. Nevaru aizmirst 1941.gadu, kad mūs ģimeni izsūtīja. Tēti uzreiz nodalīja citā vagonā. Tā arī viņu nekad vairs neredzēju. Vēlāk uzzinājām, ka viņš tika nošauts. Bojā gāja arī viens no maniem brāļiem. Vai viņi negribēja dzīvot? Man nav pret krievu tautu naida, ne jau viņi ir pie visa vainīgi. Tomēr piedzīvotais sāp vēl joprojām. Tie, kas ir gribējuši, pilsonību ir ieguvuši, bet dāvāt to visiem pēc kārtas… Bērniem, kas dzīvo Latvijā un prot latviešu valodu, pilsonību varētu piešķirt. Tomēr mēs neviens nezinām, ko patiesībā viņi jūt. Ļoti apbēdina lielā latviešu izbraukšana no valsts un viņu vienaldzība pret savu dzimteni un zemi. Man bailes, ka nebūs ne dzimtenes, ne valodas.
Alūksniete, kura pilsonību ieguvusi pirms 10 gadiem
Nav motivācijas
kļūt pilsoņiem
Automātiski pilsonību piešķirt nevajadzētu, jāizstrādā konkrēti kritēriji, piemēram, pēc nodzīvotā gadu skaita. Kā arī jādod iespēja pašam cilvēkam lemt – vēlas vai nevēlas būt pilsonis. Es pilsonību ieguvu, kad absolvēju pamatskolu. Tomēr jāatzīst, ka nekādu atšķirību nejūtu. Kā dzīvoju tad, tā dzīvoju tagad. Vienīgais – varu piedalīties vēlēšanās. Mani vecāki Latvijā dzīvo jau apmēram 40 gadus, bet mamma un brālis ir Krievijas pilsoņi, tētis – nepilsonis. Vecāki uzskata, ka Latvijas pilsonības iegūšanas process ir sarežģīts. Jāzina tas, ko paši latvieši pat nezina. Viņi savā vecumā nav gatavi mācīties valsts vēsturi. Nenoliegšu – ir problēmas arī ar latviešu valodu. Dzīvojot Alūksnē un saimniekojot saimniecībā, viņiem nav motivācijas kārtot pilsonību. Līdz šim arī neesam saskārušies ar apkārtējo cilvēku nosodījumu, neizpratni vai sliktu attieksmi.
