Politiku mēdz dēvēt dažādi – par spēli, teātri, negodīgu, bet jebkurā gadījumā – neizbēgamu. Un tā kļūst arvien aktuālāka ne tikai nacionālā, bet arī lokālā līmenī. Varbūt arī šo aktivitāti ietekmē gaidāmās Saeimas vēlēšanas?
Politiku mēdz dēvēt dažādi – par spēli, teātri, negodīgu, bet jebkurā gadījumā – neizbēgamu. Un tā kļūst arvien aktuālāka ne tikai nacionālā, bet arī lokālā līmenī. Varbūt arī šo aktivitāti ietekmē gaidāmās Saeimas vēlēšanas?
Nevar nerunāt par to, kas šonedēļ notika Alūksnes pilsētas domē, jo šī informācija jau ir izskanējusi visā valstī. Kāds saka: “Tā jau lielā politika – diemžēl arī mūsu pilsētā,” un domā ar to savstarpējos ķīviņus. Kāds domā, ka nu ir uzvarējusi tautas balss, ko pavasarī apspieda. No malas raugoties, gandrīz vienmēr labāk redzams, kas un kā būtu labāk, tādēļ gribas mācīt un varbūt pat “raustīt” kādu aiz sev vien zināmiem diegiem. Un raustāmais ir spiests pakļauties, pretējā gadījumā pašam var būt nepatikšanas. Viedokļi ir dažādi, bet galvenais, lai no šīm politiskajām peripetijām neciestu pilsētas iedzīvotāji un lai varas kāre politiķiem nebūtu pārāk liela.
Es nesaku, ka Tautas partija ir laba, bet “Jaunais laiks” – slikts vai otrādi. Katrai partijai ir savi plusi un mīnusi. Lokālajās pašvaldībās partijai nav tik liela nozīme kā vietējām personībām, kas tajā iesaistījušies. Pieļauju, ka pavasarī daudzi Alūksnes iedzīvotāji balsoja par Tautas partijas sarakstu, jo cerēja, ka šā saraksta uzvaras gadījumā Alūksne plauks un zels tāpat kā kaimiņpilsētas Valka un Gulbene, kur arī centrālo pašvaldību vadītāji ir Tautas partijas atbalstītāji. Alūksnes iedzīvotāji ir izslāpuši pēc investīcijām, jo viņiem ir apnicis, ka pa krānu tek nejauki smakojošs ūdens, ka, staigājot pa Alūksnes ietvēm, ne vienam vien zābaku vai kurpju pārim var nolauzt papēdi (it īpaši dāmas), ka, braucot pa Alūksnes bedrainajām ielām, regulāri tiek lauzta automašīna, ka pilsētas centrālā kultūras iestāde “brēc” pēc remonta un vēl, un vēl. Tādēļ ir viegli cilvēkus pievilināt ar solījumiem par investīcijām un tikpat viegli ir kā galveno argumentu neuzticības izteikšanai izvirzīt to, ka pilsētai sešos septiņos mēnešos nav piesaistītas būtiskas investīcijas. Tas tikai pierāda, cik ļoti mūsu politisko ikdienu ietekmē nauda. Ne tikai Alūksnē, bet arī citviet Latvijā iedzīvotāji ir tik ļoti finansiāli novārdzināti, ka naudas dēļ ir gatavi uz daudz ko – braukt peļņā uz ārzemēm, pārdot savu vēlētāja balsi, noticēt solījumam.
Nesen izlasīju kādu teicienu, kas spilgti palicis atmiņā: dārznieks dārzā audzē ziedus, lai prieks būtu citiem, bet āzis tos apēd, lai prieks būtu pašam. Latvijā ir daudz piemēru, kad politiķi “apēd skaistos ziedus, lai prieks būtu pašiem”. Kā būs Alūksnē – to varēsim izvērtēt pēc kāda laika un paveiktajiem darbiem, jo pašlaik daudzi jaunās pārmaiņas uztver galvenokārt emocionāli.
