Nesen, pirms Ziemassvētkiem, dienas vidū garāmejot ieraudzīju, kā viens mazs puika (sākumskolas klašu skolēns) kulsta otru, bet trešais stāv un ar interesi skatās.
Iesaucos: “Kas tad nu?!” Metos kaunināt. Man ar riešanu solidāri piebalsoja pašas suns. Laikam viņa balss bija pārliecinošāka par manējo. Kauslīgais puika sabijās un meta mieru dūru vicināšanai. Jautāju: “Kāpēc tu tā darīji?” Šis, pikti uz mani skatīdamies, pretī atcirta: “Tas otrs pirmais sāka.” Žēl man bija kaušļa, sajutu, ka melo, tomēr uzsmaidīju viņam un sacīju: “Salīgstiet mieru! Ir taču adventes laiks!” Reakcijas nebija nekādas. Kauslīgais pagrieza muguru, lai ietu projām, un vēl dusmīgi atskatījās uz savu upuri, demonstratīvi uzšāva pats sev pa pakaļu, nepakautrējoties no manis. Pa pēdām kauslim sekoja puisis, kurš no malas bija vērojis notiekošo. Paliekot aci pret aci ar izpestīto puisēnu, sākām vāķīt viņa somu, mapi ar notīm, kas steigā bija nosviestas malā. Bērns, asaras rīdams, pieglaudās sunim – savam aizstāvim. Pagājām vēl kādu mirkli kopā, no sirds izrunājāmies par to, ka nav labu un sliktu bērnu, jo tiem, kuri dusmojas, patiesībā pašiem ir lielas problēmas. Sarunbiedrs ieminējās, ka varbūt kauslīgo puišeli mājās sit, tāpēc viņš nezina, kur likt savu niknumu. Devāmies tālāk katrs savu ceļu. “Puikas spēkojas. Tūlīt būs kautiņš. Uzvilksim cimdiņu!” – šādi parastu situāciju ar neparastu (ideālu) atrisinājumu apfilozofējis dzejnieks Ojārs Vācietis. Vai “uzvilkt cimdiņu”, lai apslāpētu negācijas, ir tik vienkārši?
