Jau vairākas desmitgades Latvijas biatlonā izskan Alūksnes pārstāvju vārdi. Tieši šeit viņi spēruši pirmos soļus biatlonā. Vairumā gadījumu tas noticis trenera Sergeja Sverčkova vadībā, kas darbu ar jaunajiem talantiem turpina joprojām.
Trenera darbam viņš veltījis ceturtdaļgadsimtu savas dzīves, strādājot Alūksnes novada vidusskolā, kā arī Alūksnes bērnu un jaunatnes sporta skolā. Savulaik S.Sverčkovs pats bijis šo izglītības iestāžu audzēknis. Līdztekus mācībām Alūksnes vidusskolā viņš sācis trenēties vieglatlētikā. Vēlākajos gados pāriets uz ātrslidošanu. Aizraušanās ar biatlonu aizsākusies tikai vecākajās klasēs. Jautāts par saviem individuālajiem sasniegumiem, viņš atklāj, ka vidusskolas pēdējā gadā ieguvis visus iespējamos Latvijas čempionu titulus. „Toreiz konkurence bija ļoti liela. No vienas grupas varēja izveidot trīs stafešu sastāvus,” skaidro S.Sverčkovs.
Tiesa, pēc tēva nāves apstākļi spieda pēc iespējas ātrāk apgūt kādu profesiju un sākt pelnīt sev iztiku. „Tajā laikā studijas ar treniņiem nevarēja apvienot. Ja vien nebiji ļoti slavens sportists, pie pirmā parāda tevi no augstskolas izslēdza,” atklāj S.Sverčkovs, jautāts, kāpēc nav turpinājis sportisko karjeru. Pēc augstskolas viņš iesaukts armijā, bet, atgriežoties no dienesta, sācis strādāt Alūksnē.
„Sākumā man piedāvāja darbu Rīgā, bet man labāk gribējās atgriezties Alūksnē. Lielās pilsētas mani nesaista. Iespēju robežās cenšos no tām turēties pa gabalu. Tiklīdz tiku pie savas pirmās grupiņas, tā lieta aizgāja. Darbs ļoti iepatikās, tā ka ne reizi neesmu nožēlojis savu izvēli,” saka S.Sverčkovs.
– Vai esat skaitījis, cik biatlonisti izaudzināti šajos gados?
– Konkrētu skaitu grūti pateikt. Domāju, ka tās varētu būt kādas četras paaudzes, kas pie manis sākušas trenēties un turpinājušas to darīt līdz skolas beigšanai. Pirmais, kas sasniedza kaut ko augstākā līmenī, bija Oļegs Pidhačnijs. Viņš trenējās kopā ar Kristapu Lībieti, Jāni Pleikšni, Gintu Rozenbergu – biatlonistiem, kuru vārdi izskanēja valsts līmenī vēlākajos gados. Tā bija spēcīga blice. Pastāvīgi konkurēja savā starpā. Spēcīgi bija viņi visi, tomēr allaž kādam vajadzēja palikt aiz strīpas. Tā kā vietu skaits uz sacensībām ir ierobežots, visi nemaz nevarēja aizbraukt. Viņi kļuva par Eiropas čempioniem vasaras biatlona stafetē. Neatceros, kurš gads tas bija, bet man vēl stāv mājās žetoniņš, ko saņēmu kā viņu treneris. Arī katrā nākamajā paaudzē bijis pa vismaz vienam spēcīgam sportistam, piemēram, Jevgēnijs Gurjanovs, kurš vēlāk pārgāja no manis pie toreizējā trenera Kārļa Bībera, Baiba Šteinerte, Oskars Muižnieks, arī mans dēls Aleksandrs Sverčkovs. Šobrīd turpina trenēties vairs tikai Andrejs Rastorgujevs un Žanna Juškāne. Starp jaunajiem rezultāti sāk parādīties Linardam Zēmelim, kurš dienās varētu izaugt par labu biatlonistu.
– Ar kuru no savu audzēkņu panākumiem lepojaties visvairāk?
– Visaugstākā vieta, ko izcīnījis kāds mans audzēknis, ir 8.vieta Pasaules jauniešu čempionātā. Šis panākums pieder manam dēlam Aleksandram. Tajās sacensībās bija ļoti spēcīga konkurence. Apmēram 120 dalībnieku. Vairākas lielvalstis palika viņam aiz muguras. Viņš būtu ticis arī labāko trijniekā, taču tas neizdevās manas vainas dēļ. Mazliet pārcentos ar šautenes pieregulēšanu. Pats pēc tam ļoti pārdzīvoju, bet nu nekas – arī 8.vieta ir ļoti augsta. Toreiz labi nostartēja arī Oskars Muižnieks, kurš ieguva 14.vietu. Stafetē mēs finišējām astotniekā no vairāk nekā 20 komandām. Tā vispār bija spēcīga paaudze. Žēl, ka viņi nevienam nebija vajadzīgi. Tagad skatos un priecājos par Andreja panākumiem.
– Vai jau pašā sākumā redzat, kuram bērnam ir potenciāls?
– Tas mani neinteresē. Sākumā man visi ir vienādi. Nevienam atlaides nedodu. Retu reizi parādās kāds bērns, kuram viss veicas jau no paša sākuma – gan skriešana, gan šaušana, gan slēpošana. Tas ir ļoti rets gadījums. Pārsvarā viss tiek panākts ar smagu darbu. Ne velti par mums runā, ka zirga vezumu varētu ar ieguldīto darbu pavilkt. Ar to izskaidrojums tas, ka bieži par spēcīgākajiem biatlonistiem kļūst nevis talantīgākie, bet gan tie, kam ir vislielākās darba spējas. Starp viņiem gadās arī tādi, kas sākumā varbūt bijuši starp vājākajiem, piemēram, tas pats Linards. Pirms viņa divi brāļi jau pie manis trenējās. Linards no visiem bija visvājākais. Sākumā gandrīz neko nevarēja izdarīt. Tikai ar lielu darbu viņš visu ir panācis.
– Kurš ir tas lūzuma punkts, kad var redzēt – izaugs biatlonists vai neizaugs?
– Tas lielākais atbirums notiek kādā 5.-6.klasē, kad sākas nopietnais darbs ar apjomiem. Pirmajos gados mēs trenējamies ļoti vispārīgi. Spēlējam dažādas sporta spēles. Trenējam fizisko formu un izturību. Lai noturētu interesi, vasarā viņiem mācu peldēšanu, braucam ar riteņiem. Kad sākas nopietnais darbs ar diviem treniņiem dienā, tad daudzi neiztur. Tas vairs nav tik interesanti. Tas ir tas posms, kad vairums vai nu aiziet, vai noturas un paliek. Ar tiem, kuri paliek, viss kļūst vienkāršāk. Viņi turpina smago darbu, jo jau apzinās, ko var sasniegt. Tev nevajag vairs zvanīt, vai būsi uz treniņiem. Tu vari uzrakstīt viņiem darba plānu, un viņi individuāli to izpildīs. Nebūs tā, ka, tiklīdz parādās lietus, visi būs pazuduši. Viņi izdarīs visu, kas tajā dienā paredzēts, un tikai tad dosies mājās. Par spīti visam.
– Īstie panākumi parādās tikai pusaudžu vecumā. Tas ir laiks, kad spēcīgākie biatlonisti aiziet no Alūksnes un sāk trenēties izlasēs. Vai nav žēl, ka brīdī, kad vairāku gadu darbs sāk nest augļus, jūs tiekat nostumts malā un panākumus izbauda kāds cits?
– Protams, gribētos ar saviem audzēkņiem būt kopā līdz pat pēdējam brīdim, taču tas viss ir saistīts ar finansēm. Savulaik jau piestrādāju kā izlases treneris, darot to bez maksas. Ja gribētu tā darīt atkal, tad man nāktos pamest tagadējo darba vietu un palikt bez iztikas līdzekļiem. Ja vien būtu tāda iespēja, es labprāt turpinātu trenera darbu, velkot viņus visus līdz galam, taču tādu iespēju nav. Cits gadījums, ja pats audzēknis jūt, ka jauns treneris spēs viņam iedot vairāk. Tādā ziņā varu saprast to audzēkni, jo galu galā mērķis mums visiem ir viens – sasniegt pēc iespējas augstāku līmeni.
– Kādas perspektīvas saskatāt biatlonam Latvijā?
– Kamēr nebūs sakārtota visa sistēma, tikmēr nekas te nenotiks. Tagadējā shēma, manuprāt, nekam neder. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc viss iet uz leju. Vēl pirms desmit gadiem biatlons bija tik populārs, ka nebija kur piebraukt ar mašīnu pat uz Latvijas čempionātu. Sportisti, līdzjutēji, atbalstītāji – tur bija cilvēku masas. Kopš esam pazaudējuši atbalstu no valsts puses, sākusies strauja lejupslīde. Ir, protams, izņēmumi, kā, piemēram, Andrejs, kurš turpina trenēties par spīti visam, tomēr tie ir unikāli gadījumi. Pēc manām domām, ir pēdējais laiks salikt visu pa plauktiņiem. Pretējā gadījumā biatlons vienkārši iznīks. Ja, piemēram, ir pilsētas, kurās vēl tiek koptas biatlona tradīcijas, tad jauniešu izlases trenerim vajadzētu aktīvi sekot viņu darbībai un jau laikus aizsākt sadarbību ar perspektīvākajiem audzēkņiem. Pēc tam no viņu vidus varētu atlasīt labākos juniorus. Savukārt tad, kad sportists izaug līdz pieaugušo vecumam, piedāvāt viņam kaut kādas privilēģijas. Piesaistīt viņu ar kaut ko. Tagad nav jau uz ko tiekties. Desmit gadus tu esi trenējies, ieguvis pamatus, sasniedzis kaut kādu līmeni, bet tad, kad būtu jāsākas īstajam darbam un vajadzētu sekot panākumiem, izrādās, ka nevienam tevi nevajag. Ja gribi trenēties, tev tas viss ir jādara pašam par saviem līdzekļiem. Un vēl tad tev pārmet, ka dari par maz. Tagadējā sistēma nestrādā. Tajā ir pārrāvumi. Tā esam zaudējuši daudz perspektīvu sportistu. Ja nekas nemainīsies, viņi nebūs vienīgie.
– Izklausās pesimistiski.
– Nē, nē – es esmu optimists! Lai kāda būtu sistēma, es vienalga turpināšu strādāt. Žēl vienīgi to audzēkņu, kuri spēj kaut ko izdarīt, bet kas nav vajadzīgi ne federācijai, ne valstij. Kas attiecas uz mani, tad es noteikti turpināšu strādāt. Esmu Alūksnes patriots. Man šeit patīk. Te ir visi nepieciešamie nosacījumi jauno biatlonistu audzināšanai. Lai kādos apstākļos nāksies strādāt, varu garantēt, ka par tiem, kas trenēsies, jākaunas nebūs. Vismaz ne Latvijas līmenī. Strādāšu pat tad, ja tie būs tikai viens vai divi audzēkņi. Ar cerību, ka no viņiem izaugs vēl vismaz viens talants.
