Jautājot cilvēkiem, vai viņi spētu iztikt Ziemassvētkos bez dāvanām, domāju, bez kā es nevarētu iedomāties šos svētkus. Ziemassvētki man saistās ar baltu un pūkainu sniegu, rotājumiem ielās un veikalu skatlogos, eglīti un dāvanām zem tās, piparkūkām, konfekšu paciņām, mandarīniem, Ziemassvētku dziesmu dziedāšanu un daudz ko citu. Tajā pašā laikā, ja man būtu jāuzskaita lietas, bez kurām svētkos nevarētu iztikt, es nevarētu nosaukt nevienu. Tas tāpēc, ka visas minētās ir atbilstošas svētkiem, bet ne jau tikai tās veido svētku sajūtu, kas rodas vairākas nedēļas pirms Ziemassvētku vakara.
Šo sajūtu man rada apziņa par gada beigu tuvošanos. Tumšo vakaru radītais miers un klusums mudina pārdomāt aizvadītajā gadā notikušo. Kopā ar apkārt valdošo prieku un labestību Ziemassvētku vakars kļūst par kulmināciju, kurā gūt pozitīvu enerģiju un spēku jaunam dzīves posmam. Tas, ka šie ir svētki visiem, piedod vakaram pavisam citādu auru. Kopīgā gatavošanās, kurā neviens nestāv malā vai nejūtas pārāks par otru, kā arī tikšanās ar sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem – tas viss kopā rada atmosfēru, kuras dēļ Ziemassvētki ir gada mīļākie un siltākie svētki.
Tādēļ man gribētos vēlēt, lai vairāk cilvēku svētku sajūtu meklētu nevis lietās, bet gan sevī. Tādā gadījumā tā nemazināsies ne sniega trūkuma dēļ, ne arī tad, ja šogad nav tik daudz naudas dāvanām vai bagātīgam svētku mielastam. Galu galā Ziemassvētku siltums un mīļums nav panākams ar lietām. To var radīt tikai cilvēks pats – ar savām domām, vārdiem un darbiem.
