Kultūras jomā strādājošo darba garoza ir rūgta. Tāpat kā veselībā, kur katrs jūtas zinošs, lai sniegtu padomu, kā labāk izārstēties, arī kultūras darbiniekiem ik dienas nākas uzklausīt padomus, kā labāk strādāt, organizējot vienu vai otru pasākumu.
Līdzās kritikai ir arī pateicības vārdi. Tieši tie dod spēku un stimulu turpināt strādāt, raisoties jaunām idejām un pārejot augstākā kvalitātē.
Lai pateiktos par šogad paveikto un godinātu tos, kuriem šis gads bijis veiksmīgāks par pārējiem, trešdien Alūksnes novada kultūras darbinieki tika aicināti uz gada noslēguma semināru. Tajā tika pasniegtas Kultūras un sporta nodaļas pērn iedibinātās balvas – “Radošākais kultūras darbinieks” bibliotēku, muzeju un tautas namu nozarē, kā arī balva “Radošākais kolēģis”, kuras ieguvēju noteica paši kultūras darbinieki.
Kultūras un sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte atzīst, ka noteikt balvu ieguvējus nav bijis viegli. Tas darīts, izvērtējot iesniegtās atskaites par padarīto, publikācijas presē, klātienē redzēto un no cilvēkiem dzirdētās atsauksmes. Rezultātā par “Radošāko kultūras darbinieku” bibliotēku nozarē atzīta Alsviķu bibliotēkas vadītāja Sarmīte Meļķe, muzeju nozarē – Zeltiņu muzeja vadītāja Sandra Magaziņa, bet tautas namu nozarē – Alūksnes pilsētas tautas nSarmīte Meļķe šogad izcēlusies ar to, ka strādājusi ar dažādām sabiedrības grupām, it sevišķi senioriem. Viņa ieguvusi publisko bibliotēku attīstības projekta “Trešā tēva dēla” īpašo balvu konkursā “Radošās aktivitātes par drošību internetā manā bibliotēkā 2011”. Sandrai Magaziņai šis gads bijis īpašs ar to, ka praktiski viena iekārtojusi savu iestādi pilnīgi jaunās telpās. Savukārt S.Bērziņa ievērota ar pilsētas tautas nama “atdzīvināšanu”.
“Vienmēr, ja kādu rāja, tad tas bija šis tautas nams. Ja visi tautas nami lēnām sakārtoja sevi, tad šis tautas nams stāvēja noplucis vairākus gadus,” skaidro Sanita Eglīte. “Vienu brīdi pat dzirdēju domu, ka tautas nams ir par lielu, jo cilvēki tur nenāk un pasākumus neapmeklē.” Pagājušajā gadā tautas nams lauzis stereotipus, pierādot, ka visi priekšstati bijuši nepareizi – kultūra ir vajadzīga un cilvēki gatavi to baudīt, neskatoties ne uz ko.
S.Bērziņa neslēpj, ka iegūtā balva viņai ir patīkams pārsteigums. “Tā balva nav tikai man. Viena pati es neko nevarētu izdarīt, tāpēc balva ir kā atzinība visai manai komandai,” viņa uzsver. Jautāta, kas kalpojis par atspēriena punktu, lai tautas nams beidzot iegūtu cilvēku ievērību, S.Bērziņa norāda, ka tas ir rezultāts iepriekšējos gados gūtajai pieredzei. “Es domāju, ka katrs solis, ko mēs speram, nav nejaušība. Tas ir ceļš uz konkrētu mērķi,” viņa saka. “Šie četri gadi, kuros es iepazinu kultūras darbinieka dzīvi līdz mielēm, devuši vērtīgu mācību. Gads, ko pavadīju dekrēta atvaļinājumā, salika visu pa plauktiņiem, dodot saprašanu, kādam jābūt pilsētas tautas namam, kādam jābūt tā piedāvājumam un uz ko mums jātiecas.” S.Bērziņa sola, ka līdzīgā veidā darbs tiks turpināts arī nākamajā gadā. Šis gads devis atziņu, ka nav jābaidās riskēt, uzņemoties lielu vai nebijušu pasākumu organizēšanu. Tā tiks ņemta vērā, veidojot nākamā gada piedāvājumu.
Turpināt iesākto apņēmusies arī S.Meļķe. Balva viņai piešķirta par darbu ar senioriem. Tas aizsācies, ievērojot apmeklētāju intereses. “Kad parādījās prasība zemniekiem nodot atskaites internetā, viņi lūdza man palīdzību. Nolēmu sākt mācības, lai viņi to varētu izdarīt paši saviem spēkiem. Vairums bija cilvēku gados. Viņus interesēja pilnīgi viss, tāpēc sāku iepazīstināt ar visām iespējām, ko piedāvā internets,” atceras S.Meļķe. Tagad kursus izgājušie kļuvuši par pastāvīgiem interneta lietotājiem. “Iepriekš viņi nāca un šausminājās, ko tie bērni sēž internetā, bojājot acis, bet tagad paši ar to aizrāvušies. Viņi tur atrod zīmējumus adīšanai un tamborēšanai, jaunas receptes svētku galdam. Ir tādi, kas iemācījušies noformēt apsveikumus, ko aizsūtīt draugiem, bērniem un mazbērniem. Parādījusies interese pat par “draugiem.lv” mājas lapu – izskata mazbērnu fotogrāfijas un aktīvi seko līdzi viņu gaitām,” stāsta bibliotekāre.
Savukārt S.Magaziņu saņemtā balva aizkustināja līdz asarām. “Īstenībā tas bija šoka moments!” viņa iesaucas. “Uzskatu, ka mēs visi strādājam. Nav tā, ka es būtu pārāka. Es vienkārši gribu, lai cilvēkiem būtu interesanti, kad viņi pie manis atbrauc. Viņi ir mani lielākie kritizētāji, jo ar savu attieksmi vislabāk parāda, kas ir labi, kas – slikti, ko vajadzētu pamainīt.” Zeltiņu muzeja vadītāja kļuva arī par balvas “Radošākais kolēģis” ieguvēju. “Ar minimāliem finanšu līdzekļiem, bet radoši domājot un ieguldot darbu, šis cilvēks ir iekārtojis savas iestādes telpas. Šis cilvēks radoši un oriģināli veido ap sevi taustāmas lietas. Pēc tam ar tādu pašu radošumu un ideju bagātību tiek radīts vēstījums par visu, kas notiek pagastā,” kolēģu rakstīto citē S.Eglīte. Lai gan kolēģu vērtējums nav maznozīmīgs, S.Magaziņa norāda, ka viņa tikai cenšas darīt labi savu darbu. “Atliek tikai teikt paldies tam eņģelim, kas sēdējis man uz pleca un palīdzējis īstenot visu iecerēto,” viņa saka.
