Līdz ar uzsnigušo sniegu, kurā labi redzamas zvēru pēdas, strauji palielinās nomedīto vilku un lūšu skaits. Arī pagājušajās brīvdienās tika rīkotas plēsoņu dzinējmedības, bet ne jau vienmēr izdodas nomedīt kādu pelēci vai meža kaķi.
Beidzot tiek pie sava “sapņu” vilka
Veiksmīgi gads sācies mednieku biedrības “Mārkalne” medniekam Agrim Kreicim, kurš pagājušajā otrdienā nomedīja vilceni, bet ceturtdien Gints Jaunkalns – lūsi. “Vilku medībās bija trīs mednieku kolektīvi, kopā apmēram 25 mednieki. Divas reizes jau mūsu medību teritorijā dzīvojošie vilki izbēga, bet šoreiz tomēr vienu izdevās nomedīt. Tā bija vidēja lieluma pieaugusi vilcene, kas nav tiks liela kā vilks, tāpēc nav vērts domāt par trofeju izstādei. Man svarīgāk ir tas, ka jau 20 gadus esmu mednieks, bet pirmo reizi varēju īstenot sapni – beidzot nomedīju vilku,” stāsta A.Kreicis. Viņš atzīst, ka emocijas ir labas. Tiesa, sākumā vilcene iznāca uz citu mednieku, taču viņš tai netrāpīja. Pēc tam pelēce vieglā skrējienā atradās A.Kreiča redzeslokā. Kad tā mirkli piestāja, viņš izšāva.
Mednieks atzīst, ka vilki intensīvi tikuši lenkti, taču gudrie zvēri pamanās aizlavīties uz Igauniju, kur medniekiem jāievēro valsts robeža.“Dažreiz vilku pēdas tiek pamanītas tikai vakarpusē, kad ātri satumst, tad lenkšanai nevar sasaukt pietiekami daudz mednieku. Vilki ir ļoti manīgi, tāpēc nedrīkst pat kustēties, gaidot zvēru,” secina A.Kreicis. Pēc neveiksmīgām plēsoņu medībām pērn Mārkalnes mednieki šogad jau ir nomedījuši gan vilku, gan lūsi. G.Jaunkalns atzīst, ka viņam ticis prāvs lūsis. Tā galvaskausa un ādas trofeja varētu pretendēt uz kādu medaļu. Šis viņam ir piektais lūsis. Par vienu trofeju ir arī zelta medaļa. Tikko nomedītā lūša galvaskauss un āda vēl nav ne mērīta, ne vērtēta, bet pēc lieluma varētu būt līdzīga medaļniekam.
Vilki apdraud pārnadžu
populāciju
Piektdien un arī brīvdienās Mārkalnes mednieki lenca lūšus, taču neveiksmīgi. “Lenca ilgāk nekā pusi dienas. Neļaujam mieru, tomēr nomedīt nav viegli,” saka mednieku biedrības “Mārkalne” vadītājs Jānis Soks. Viņš atceras, ka padomju varas gados bija jāatbrīvo mednieki no darba, ja tie gatavojās doties plēsoņu medībās. Turklāt kolektīvās saimniecības un citas darbavietas vēl piešķīra transportu medniekiem, tāpēc izdevās saorganizēt pat 100 un vairāk cilvēku vilku medībām. Tagad šādu palīdzību mednieki nevar gaidīt, lai gan vilku skaits ir ievērojami palielinājies. Tas esot lielākais pēdējo 300 – 400 gadu laikā. Protams, jāņem vērā, ka vilku medības ierobežo Eiropas Savienībā noteiktie limiti. Šajā medību sezonā, kas ilgs līdz 31.martam, izdevies panākt, ka Valsts meža dienests palielina medījamo vilku skaitu par 50, tātad 150 vilku vietā atļauts medīt 200 vilkus.
Līdz 2011.gada beigām valstī bija nomedīti 112 vilki, Ziemeļaustrumu virsmežniecībā (bijušo Alūksnes, Balvu un Gulbenes rajonu teritorijā) tika nomedīti 13 vilki un 13 lūši. Šajā gadā, kad virsmežniecības teritorija ir mainīta, tajā jau ir nomedīti 5 lūši un 3 vilki. “Mūs kolektīva teritorijā ir vēl vismaz četri vilki. Plēsoņas tramda citus meža zvērus. Tie ir nemierīgi, tāpēc arī tos ir grūti medīt. Piemēram, aļņu teļu limitu izpildīt droši vien nevarēsim, jo aļņu govis staigā bez teļiem – acīmredzot tos ir apēduši vilki un lūši. Sniega ir maz, tāpēc vilku un lūšu pēdas atrast un noteikt, cik tās ir svaigas, nav vienkārši,” skaidro A.Kreicis. Katra vilka “uzturēšanai”, aptuveni rēķinot, nepieciešams vismaz 100 pieaugušu savvaļas pārnadžu. Tas nenozīmē, ka vilks tos apēd, bet gan 100 pārnadži ar savu vairoties spēju nodrošina “iztikas minimumu” vienam vilkam. A.Soks brīdina suņu saimniekus, lai tie neļauj suņiem trenkāt stirnas, kuru jau tā ir maz, kā arī aļņu teļus, jo citādi medniekiem tie būs jānošauj.
