Pirms 50 gadiem šajā dienā, 29.oktobrī, “jā” vārdu viens otram teica Vija un Arvīds Kākeri. Šodien abi kalncempieši svin Zelta kāzas un atzīst, ka aizvadītie kopdzīves gadi ir bijuši dažādi, jo piedzīvoti gan priecīgi, gan mazāk priecīgi notikumi.
Pirms 50 gadiem šajā dienā, 29.oktobrī, “jā” vārdu viens otram teica Vija un Arvīds Kākeri. Šodien abi kalncempieši svin Zelta kāzas un atzīst, ka aizvadītie kopdzīves gadi ir bijuši dažādi, jo piedzīvoti gan priecīgi, gan mazāk priecīgi notikumi.
Satiekoties ar abiem dzīvesbiedriem, uzreiz var pamanīt, ka vienam pret otru vēl joprojām ir siltas un mīļas jūtas. Viens otru uzlūko ar mīlošu un gādīgu acu skatienu. Nejautājot klusiem žestiem viens otram ieliek krūzītē kafiju un cukuru. Un tā vien šķiet, ka visu dzīvi abi ir aizvadījuši, dzīvojot tik saticīgi un mīļi. Taču paši, dažas dienas pirms Zelta kāzām jautāti atminēties jaunību, tik smaida un slepus uzlūko viens otru, atminoties tikai sev vien zināmus notikumus…
Bija neatlaidīgs kavalieris
Gan Vija, gan Arvīds ir jaunību pavadījuši Kalncempjos un dzīvo tur vēl joprojām. Jaunībā viņu mājas atradušās apmēram divu kilometru attālumā, bet kas gan mīlošai sirdij divi kilometri ir par attālumu!
“Pirms kāzām draudzējāmies gandrīz četrus gadus. Ai, kā es sākumā negribēju ar Arvīdu uzsākt attiecības! Cik viņš mani vajāja, tik es viņa negribēju! To nevar vārdos izstāstīt, bet tā jau joko – piespļauti kāposti pašam vien jāizēd. Tā bija arī man. Ģimenē bijām vairākas māsas, un es Arvīdam teicu, ka viņš var nākt pie manām māsām, bet ar mani veltīgi nopūlas. Arvīds jaunībā bija ļoti lepns – kad gājām dejot, viņš vienmēr ieturēja ļoti cēlu gaitu, bet man tas nepatika. Man gribējās vienkāršāku pusi. Jaunībā vienai bija bail no balles pa tumsu iet mājās, tādēļ Arvīds mani pavadīja, un tā pamazām viņš man iepatikās,” atceras V.Kākere.
Taču Arvīds tikai smaida un atzīst, ka sirdij jau nevar pavēlēt, tādēļ jaunībā iemīlētā meita ir tik ļoti patikusi, ka neatlaidīgi pievērsis sev viņas uzmanību.
“Kāzas nebija lielas, jo uzlūdzām tikai tuvākos radus un draugus. Vispirms 29.oktobrī sarakstījāmies ciema padomē, bet pēc tam – luterāņu baznīcā. Vēl tagad atceros, ka kāzās skaisti spēlēja lauku kapela ar akordeonu un ermoņikām. Pēc kāda laika nopirkām māju Kalncempjos, bet tā nodega, un līdz ar mantību sadega daudz vērtīga. Pēc nelaimes Kalncempju pašvaldība mums ierādīja māju “Jaunpuļķos”, kur saimniekojam vēl joprojām jau apmēram 20 gadu,” saka Arvīds.
Viens otru arī palutina
Gadu pēc kāzām jaunajā ģimenē piedzima dvīnīši – Aina un Aivars, kas bija priecīgākais notikums. Arvīds smej, ka ar vienu šāvienu tika nošauti divi zaķi.
“Kā jau visiem jaunajiem vecākiem arī mums nebija pieredzes bērnu auklēšanā un audzināšanā, turklāt vēl divi uzreiz bija jāapčubina! Aivars, mazs būdams, bieži raudāja, jo gribēja, lai viņu auklē uz rokām. Kad atsaucām ārstu, viņš prata mazo tik ātri nomierināt, ka mēs varējām vien brīnīties – paņēma aiz kājām un sāka šūpot. Sieva uztraucās, kā tā drīkstot – tā taču neviens nedara! Taču ārsts atteica, lai mēs neuztraucoties, jo mums tie esot tikai pirmie mazuļi, bet viņam pašam esot daudz bērnu, tādēļ viņš jau ir iepraktizējies šādos darbos,” klāsta Arvīds.
Tagad Kākeru pāris lepojas gan ar saviem abiem bērniem, gan mazbērniem Arnitu, Armandu, Dairi, Lieni, Miku un mazmazbērniem Kristu un Renāru. Meita Aina pašlaik strādā Īrijā, bet dēls Aivars – Rīgā, kuģniecības rūpnīcā. Uz vecāku Zelta kāzām meita brauks uz Latviju. V. un A.Kākeri atzīst, ka lielas svinības nav plānotas. Viņi klusībā cer, ka patīkamu pārsteigumu abiem sarūpēs bērni un mazbērni.
“Kopā pavadītie 50 gadi ir bijuši jauki. Dzīvojam saticīgi, lai arī reizēm ir nelieli strīdi. Taču tos gan vairāk varētu dēvēt par maziem kašķiem un domstarpību kārtošanu,” viņi atzīst. Vija uzsver, ka pati pēc dabas ir strauja, bet vīrs – gausāks, tādēļ reizēm rodas domstarpības, kad kaut kur jādodas. “Ja ir norunāts kaut kur doties, bieži ir jāgaida, kad viņš sataisīties. Uz mani nekad cilvēkiem nav jāgaida, bet Arvīds vienmēr ir pārliecināts, ka bez viņa jau nekur neaizbrauks. Un tā jau arī ir. Ir manam vīram arī daudz labu īpašību, piemēram, daudz alkohola nelieto un pa krogiem nedzīvo. Viņš ir iesaistījies Kalncempju mednieku kolektīvā, tādēļ mūsu mājās bieži ir sanākšanas.
Viens otru arī palutinām. Es ļauju vīram atpūsties un labprāt daru saimniecības darbus viena. Savukārt viņš mani mudina tik daudz nestrādāt, bet arī atpūsties un sevi pasaudzēt, piemēram, diendusu guļot,” norāda V.Kākere.
Arvīds atzīst, ka mūžu ir nodzīvojis kopā ar brīnišķīgu sievieti un savu jaunības izvēli nenožēlo.
Bija aktīvi pašdarbnieki
Vija daudzus gadus ir bijusi lopkopēja kolhozā, bet Arvīds – šoferis. Agrāk arī pašiem sava saimniecība bija lielāka, bet pamazām tā ir samazināta, un nu ir vairs tikai viena govs, zirgs, aitas, cūkas un kazas.
“Piena savākšanas mašīna nebrauca līdz mūsu mājām, tapēc pašiem bija jāaizgādā piens līdz lielceļam, kas nebija viegli. Arī nododamā piena prasības būtiski mainījās, un iznāca, ka nododam nestandarta pienu pa diviem santīmiem litrā. Ja jau tik mazas samaksas dēļ jājūdz zirgs, lai brauktu līdz lielceļam, tad kam pūlēties? Tagad apsveram, ka varētu arī govi vairs neturēt, bet tikai kazu,” stāsta A.Kākers.
Viņš atzīst, ka pašam savulaik ļoti patika strādāt par šoferi, lai arī klājās visādi.
“Kad dega mūsu māja, sadega arī mana autovadītāja apliecība. Septiņas reizes braukāju, lai varētu iegūt jaunu apliecību, jo atbildīgās amatpersonas uzskatīja, ka man jākārto no jauna pārbaudījums. Es taču nebiju vainīgs, ka apliecība sadega. Pateicoties Jānim Mustam, apliecību tomēr izdevās iegūt bez pārbaudījuma kārtošanas,” atminas A.Kākers.
Agrāk Kākeru pāris aktīvi iesaistījās vietējā pašdarbībā, bet nu pauž nožēlu, ka pagastā nav pat kultūras nama, kur aiziet uz kādu pasākumu. Kākeriem ļoti patīk agrāko laiku dziesmas, it īpaši valsis, bet mūsdienīgās melodijas nesaista.
“Uzskatu, ka tagad arī cilvēki ir citādāki. Mēs savulaik bijām ļoti draudzīgi, kopā svinējām jubilejas – reizēm bez jebkādiem kompleksiem pat uz tīruma! Tagad cilvēkos ir liela skaudība, ja citam klājas labāk, viens otru arī aprunā,” viņi spriež.
Kopdzīvē iemācās iecietību
Kākeri uzskata, ka diviem cilvēkiem, kas mīl viens otru un vēlas būt kopā, nav obligāti jāprecas. “Ne jau laulības apliecība ir svarīgākā. Ir jādzīvo tā, kā iekšējās izjūtas un sirds liek. Ja par varītēm apprecas, nav teikts, ka pēc kāda laika neizšķirsies. Agrāk bija pieņemts precēties, bet tagad jaunie dara tā, kā uzskata par pareizāku. Un galvenais – necensties vienam otru pārveidot, jo to nav iespējams izdarīt,” uzsver Vija un Arvīds.
Jautāti, kur slēpjas spēja saticīgi nodzīvot kopā 50 gadus, viņi uzsver, ka galvenais ir būt iejūtīgiem, pacietīgiem un saprast vienam otru. “Tagad jaunie nereti apprecas, bet jau pēc neilga laika izšķiras, jo uzskata, ka nespēj dzīvot kopā. Taču ir jāspēj pieņemt nebūšanas un jābūt pacietīgiem. Nedrīkst par katru sīkumu apvainoties, aizsvilties, pagriezt muguru un aiziet. Dzīvē taču daudz kas notiek, tādēļ ir jāspēj daudz ko pārdzīvot, pieņemt un dzīvot tālāk. Tādēļ arī mūsu padoms jaunajiem pāriem – esiet iecietīgi un saprotoši viens pret otru, neaizmirstiet, ka ir arī tāds vārds kā “Piedod!”. Arī mēs tikai šo daudzo gadu gaitā esam iemācījušies būt iecietīgi.”
