Ne tikai Jaunlaicenē, bet arī citviet Latvijā un pat ārzemēs, kur dzīvo baronu Volfu dzimtas atvases, zina, ar kādu izdomu un entuziasmu pagasta muzeja vadītāja Sandra Jankovska prot atklāt seno vēsturi un radīt patiesu interesi par to. Viena no pēdējām viņas izlolotajām iecerēm ir malēniešu valodas kursi, lai Alūksnes puses izloksni ne tikai neaizmirstu, bet no jauna iedzīvinātu ikdienas apritē.
– Kur un kā rodas idejas?
– Savā darbā sajūtu vietējās sabiedrības, bet sevišķi – ģimenes atbalstu. Manas trakās idejas palīdz īstenot, pirmkārt, vīrs. Piemēram, eju pie viņa un saku – paklausies, man vajag maizi. Ne jau parastu, bet tādu, kuru bez bažām ar lizi izņemt no krāsns, lai izjustu, kā tas ir. Ar īsto maizi tā nevar spēlēties. Rezultātā maizes kukulis tapa no skaidām un citām piedevām, bet izskatījās kā īsts. Tagad muzeja aktivitātei vajag zvaniņus. Mēģināsim atdarināt dažādu muižas zvanu skaņas – baznīcas, zirgu loka… Esam lūguši cilvēkus atsaukties, vai kādam nav saglabājušies šādi zvani, bet laikam tādu vairs nav. Tāpēc radās ideja, ka zvanus varētu izgatavot no piena separēšanas agregāta trumuļa konusiem. Diezin, kā man veiktos, ja nebūtu vīra stiprās aizmugures.
Turklāt nebūt ne visas ir manas idejas. Nereti muzejam iesaka, pasūta kādu pasākumu, akciju vai citu norisi. Kad pie mums ierodas pirmsskolas vecuma bērni, viņiem, protams, nav interesanti tikai klausīties un skatīties. Tāpēc tiek piedāvāta speciāla programma, kurā meklējam cālīšus. Tiesa, ne jau viss, kas ir labi izdomāts, tā arī izdodas. Reizēm pietrūkst kāda maza knifiņa.
– Kas nozīmīgs ir paveikts aizvadītajā gadā?
– Īstenojām projektu, kurā tika labiekārtota muzeja apkārtne. Ļoti cerējām, ka tiks izsludināts jauns Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai projektu konkurss, lai varētu turpināt sakārtot muzeja ēku. Taču konkursa nebija, tāpēc projekts ir, bet finansējuma tā īstenošanai nav. Diemžēl iegūt naudu pašvaldības ēkas remontam nav citu iespēju. Ko varam, to darām. Jaunums ir kāzu programma, kuru jau izbaudījuši divi kāzu pāri un viņu viesi. Esam skaisti sapucējušās kā Horsta madāma “Ugunī”, lai dotu labus padomus kopējās dzīves sācējiem. Protams, ir arī jāmēģina, kā izdodas tos ievērot. Izmantojam senās lietas, kādas ir muzejā. Bērns ir jāsatin garum garā jostā, nevis autiņos, un jānoliek gulēt, dziedot šūpļa dziesmu. Vīrietim ir jāprot apaut kājas pastalās, lai varētu iet darbā un pelnīt maizi. Tiek arī dziedātas dziesmas un iets rotaļās. Šim gadam ir jaunas ieceres, bet tās pagaidām neatklāšu. Ja mums būtu septiņas telpas, varētu veidot septiņas izstādes – katru par savu tēmu. Taču varam izmantot tikai vienu izstāžu telpu, jo pamatekspozīciju nemainām apmēram 10 gadus, tāpēc tiks apvienotas septiņas dažādas tēmas par mūsu pagastu un tās cilvēkiem. Jau no rudens pie tā tiek strādāts, bet apmeklētājiem tas būs pārsteigums Muzeju naktī.
– No malas vērojot, grūti iedomāties, cik liels darbs ir ieguldīts materiālu vākšanā, apkopošanā, sakārtošanā un parādīšanā, piemēram, veidojot baronu Volfu dzimtas koku.
– Pirmkārt, ir ļoti daudz jāizlasa. Bet, jo vairāk uzzinu, jo drošāk un labāk jūtos, jo pati neesmu vēsturniece. Tagad muzejā esam 3 darbinieces, tāpēc man jāmācās strādāt komandā. Labi ir tas, ka man šis darbs ļoti patīk un aizrauj. Pašreiz lasu grāmatu, lai iegūtu informāciju par Kampenhauzenu dzimtu, kurā tika ieprecināta viena Jaunlaicenes Volfu baronese. Romāns ir vēstulēs, no kurām var uzzināt, kā tika ģērbti un ēdināti muižas kalpi, arī ēdienkarte viesiem, kurā mēnesī un cik daudz lēja sveces, kā baronese plānoja laiku un darbus…
– Vai esat pētījusi gadu mijas tradīcijas?
– Vairāk esmu interesējusies par Ziemassvētku tradīcijām. Man interesanta šķiet eglītes plūkšana, par ko esmu stāstījusi skolas bērniem. Nav precīzas informācijas, kad tas ir bijis – varētu būt 19.gadsimta otrajā pusē, kad bagāto saimnieku mājās un arī muižās ienāca eglītes. Tad tās rotāja ar ēdamām lietām – ar cepumiem, piparkūkām, āboliem, riekstiem un konfektēm. Kad bija nodegušas svecītes, bērni varēja eglīti noplūkt jeb atbrīvot no saldumiem. Protams, to var darīt arī gadu mijā. Vēl interesanti, ka Kurzemē ir vilkts un dedzināts bluķis. Savukārt Alūksnē bluķis neesot ne apkārt valkāts, ne arī dedzināts. Bluķis esot turēts rijā, kas reizi gadā uz Ziemassvētkiem izmazgāta, izklāta ar salmiem un sienu. Rijas krāsnī tad cepti kartupeļi un kāļi. Vīri sēdējuši pie gara galda un dzēruši alu. Bluķis ticis nolikts plāna vidū un ap to dejoja. Bijuši kaut kādi seni saules rituāli, bet tie ir aizmirsti. Kā radies teiciens – dedzināsim eglīti? Aprakstā par Rīgas ģildi ir stāstīts, ka ģildes mācekļi un meistari pušķojuši eglīti ar rozēm. Visu nakti viņi Ģildes laukumā kopā ar savām jaunavām un sievām lēkuši, dziedājuši un līksmojuši ap šo eglīti. Lai gan mācītāji teikuši, ka tas nav labi darīts, neviens viņos neklausījās un beigās eglīti nodedzināja. Tas izskatījies ļoti spilgti tumšajā naktī. Varbūt tāpēc joprojām “eglīti dedzina”?
– Lejat laimes vai citas tradīcijas ir jūsu ģimenē?
– Laimes lejam, un es esmu galvenā tulkotāja, kas ir iznācis. Taču pēc tam visu aizmirstu tāpat kā horoskopus. Mums tā ir vairāk izklaide. Kopā dziedam, ejam rotaļās, jo no katra paša ir atkarīgs, cik labi var justies svētkos. Ja piedalies un kaut ko izdomā, tad ir interesanti. Pantiņu skaitīšana ir obligāta. Kad meitas bija mazas, vīrs tēloja Rūķīti no Ziemassvētkiem līdz pat jaunajam gadam. Viņas bija apbrīnojami daudz dzejolīšu samācījušās, jo Rūķītis par to deklamēšanu visu laiku kaut ko atnesa un nolika zem eglītes. Lai cilvēks labi justos, viņam ir jāpriecājas. Man ļoti patīk muzejā vadīt grupas, ar kurām veidojas savstarpējs kontakts. Ja cilvēki atveras, tad saņemu enerģiju pretī. Tad ir ļoti laba sajūta un gandarījums.
– Tagad daudzi nesaprot, par ko varētu priecāties.
– Par katru dienu, par katru sīkumu var priecāties, atrodot tajā kaut ko jauku. Varbūt kādam tā šķiet muļķa loģika, bet es tā neuzskatu. Bieži domāju par mūsu vecākiem. Manuprāt, viņi bija unikāli cilvēki. Pēckara gados nebija, ko ēst, ne darba, ne algas. Bet atceros Ziemassvētkus, kad man bija četri vai pieci gadi. Sanāca mammas tēva brāļi, citi radi, un visapkārt virmoja prieks. Viņi dziedāja, gāja kopā ar bērniem rotaļās un priecājās. Bija ārkārtīgi labas sajūtas, kuras mēģinu nodot saviem bērniem un visiem muzeja apmeklētājiem. Nevis kaut kādas gudrības, bet tieši šīs sajūtas. Man ir fotogrāfija, kas uzņemta manā dzimšanas dienā. Tur ir mana vecāmamma, vecpaps un kaimiņu tante, visi paveci cilvēki, bet viņi danco pa pagalmu, priecājoties par manu dzimšanu. Viņi visu laiku jokojās, viens otru apcēla un smējās. Vai tad bija viegli? Visi smagie darbi bija jādara ar rokām, bet viņiem bija prieks. Brīžiem man šķiet, ka esam kļuvuši nabagi, jo neprotam priecāties. Vajadzētu sev atgādināt, ka ir, par ko priecāties. Tagad grūti iedomāties, ka kādu sodīt var ar bezdarbību, neņemot kopā ar visiem uz siena pļavu. Tas bija briesmīgi, jo tur visiem gāja ļoti jautri. Bet es biju sodīta palikt viena mājās.
– Vai esat ielūkojusies jaunā gada horoskopos un prognozēs, ka mūs gaida?
– Pūķa gads būs saskaņā ar austrumu horoskopu, taču mēs visi esam saistīti. Ir dažādas kultūras un attīstības ceļi, bet pirmsākums ir viens. Ne velti pūķi ir arī latviešu tautas pasakās un teikās. Man ļoti patīk Oļģerta Ziļicka grāmata “Ļaujiet jel atvases dzīt!”, kurā viņš mēģina pārbaudīt seno teiku patiesumu, salīdzinot tās ar vēsturiskiem faktiem. Mana meita ir dzimusi Pūķa gadā, kā Vēža zvaigznāja pārstāve viņa ir ļoti jūtīga, bet šad un tad spļauj arī uguni. Pati esmu dzimusi Cūkas gadā un Vērša zvaigznājā. Man gluži kā vērsim patīk ganīties savā pļaviņā, nevis ceļot apkārt. Mana pļaviņa ir muzejs un mājas.
