Alūksniete Aleksandra Bilinčuka ir jauna, drosmīga sieviete, kura nebaidās riskēt šābrīža ekonomiskajā situācijā uzsākt savu biznesu. Viņa ir optimiste un tic, ka viss izdosies. Labprāt ļaujas sapņiem, jo ir pārliecināta, ka domu spēks palīdz piepildīt labās ieceres. Ideja attīstīt ko savu lolota jau sen, bet nu materializējusies, uzsākot Kalifornijas slieku audzēšanu un biohumusa ražošanu. “Daudzi saka, ka esmu diezgan naiva un lētticīga, bet man patīk sapņot!” smaidot saka Aleksandra. Cilvēkos viņa augstu vērtē uzticību, jo ir svarīgi zināt, ka uz cilvēku var paļauties.
– Kā radās ideja attīstīt savu uzņēmējdarbību?
– Tas bija ilgs process. Sākotnēji tā bija mana tēva ideja, bet runas līmenī: ja būtu nauda, tad varētu… Vismaz gadu to jau sevī lolojām, bet atturēja finanšu trūkums. Tad uzzināju par Alūksnes novada pašvaldības izsludināto projektu konkursu jauniešiem komercdarbības uzsākšanai, piešķirot finansējumu idejas attīstīšanai. Labs paziņa mani vēl pamudināja pieteikties un domāju – kāpēc ne?Šobrīd man ir veselības problēmas, man ir slimības lapa, tādēļ bija laiks uzrakstīt projektu. Nevar jau tikai gulēt un slimot – vajag arī kaut ko darīt!
– Kāpēc vēlies audzēt tieši Kalifornijas sliekas un ražot biohumusu?
– Es ilgi domāju, kādai nozarei pievērsties. Bija ideja atvērt kaut ko līdzīgu “Hesburger”, veicu jau aptauju starp draugiem un paziņām. Bet nesen Alūksnē jau bija picērija, kas ilgu laiku nepastāvēja, tādēļ no šīs ieceres tomēr atteicos. Tad atminējos iepriekš pieļauto domu par Kalifornijas slieku audzēšanu. Kad sāku par to vairāk interesēties, iepazinos ar kādu sievieti no Valmieras novada, kura ar to nodarbojas jau vairākus gadus. Viņa man neliedza padomu un iedrošināja, biju arī pieredzes apmaiņā viņas saimniecībā. No viņas arī iegādāšos savas pirmās sliekas – 45 kastes.
– Nav bail uzsākt ko savu?
– Ir bail no nezināmā, jo man nav pieredzes uzņēmējdarbībā. Šobrīd esmu reģistrējusies kā pašnodarbinātā persona. Sevi mierinu, ka – ja arī neizdosies, es vismaz būšu mēģinājusi to darīt. Šobrīd viss lēnām rit uz priekšu. Sākotnēji sliekas atradīsies fermā pie mana drauga, pēc tam – Alsviķu pagasta Tūjā. Šobrīd no Alūksnes novada pašvaldības esmu saņēmusi 70 procentus no kopējā man piešķirtā finansējuma – 1300 latu. Paies pusgads, līdz ražošana attīstīsies, tādēļ man vēl ir laiks atrast noieta tirgu biohumusam. Pašlaik Latvijā slieku audzētāju nav daudz, tādēļ cits citu neuzskatām par konkurentiem, bet domubiedriem. Lai biohumusu pārdotu ārvalstu tirgū Eiropā, vajadzīgi lieli apjomi. Viens tik daudz nevar saražot, tādēļ slieku audzētāji sadarbojas un gatavo produkciju pārdod kompleksi – arī es šajā sistēmā iesaistīšos.
– Vai var sākt uzņēmējdarbību, ja nav sava sākumkapitāla?
– Tas ir ļoti grūti. Es savu ideju būtu attīstījusi arī bez pašvaldības atbalsta, bet ne tik ātri. Manuprāt, pašvaldībai šādi projekti jāīsteno pēc iespējas vairāk, jo tas attīsta Alūksni un dod iespējas jauniešiem. Tiesa, interese par to ir neliela – otrajā kārtā bijām tikai divi pretendenti. Piemēram, man veselība neļauj strādāt darbu, kur ilgstoši jāstāv kājās, tādēļ šī ir iespēja darīt ko citu. Šobrīd idejas īstenošanai esmu aizņēmusies naudu arī no paziņām. Būtu ļoti labi, ja arī valstī būtu kāda atbalsta programma jaunajiem uzņēmējiem, piemēram, valsts piešķirtu sākumkapitālu un, ja projekts atbilstoši īstenots, neliktu atmaksāt šos ieguldījumus.
– Daudzi jaunie cilvēki dodas labākas dzīves meklējumus uz lielajām pilsētām vai ārvalstīm?
– Ļoti bieži esmu apsvērusi domu aizbraukt uz ārzemēm. Latvijas valdība šobrīd it nemaz nedomā par iedzīvotājiem – darbavietas valstī tiek likvidētas, algas samazinātas, cenas paaugstinās. Ja nebūtu iepazinusies ar savu draugu Arnoldu, kuram šeit ir darbs, vecāku saimniecība, arī es jau sen būtu gabalā. Jā, arī ārvalstīs darbs nav viegls, bet tur cilvēki vismaz redz, ko nopelna. Tiesa, gribas būt tepat blakus ģimenei – man ir ļoti mīļi vecāki, kas vienmēr atbalsta un palīdz, brāļi vēl ir mazi. Manuprāt, ja cilvēks vēlas, viņš var atrast darbu arī Latvijā. Jautājums tikai – par kādu samaksu. Ne katrs jaunietis izvēlas palikt strādāt šeit par minimālo algu un eksistēt. Ja algas un cenas precēm, pakalpojumiem būtu līdzsvarā, nodokļi nebūtu tik lieli, daudzi tomēr paliktu Latvijā.
– Vai bezdarbniekiem šobrīd ir pietiekams valsts atbalsts?
– Pēc Jūrmalas profesionālās vidusskolas absolvēšanas es arī vērsos pēc palīdzības Nodarbinātības valsts aģentūrā. Biju tikko pabeigusi skolu, darba pieredzes man nebija un neko man kā bezdarbniekam nemaksāja. Pusgadu dzīvoju “vecākiem uz kakla”, pārdzīvoju, daudzās vietās meklēju darbu, bet neveiksmīgi, līdz tiku pieņemta darbā par pārdevēju veikalā “Saule” Alūksnē.
– Tad tu arī esi saskārusies ar dilemmu: zināšanas ir, pieredzes nav un darbā neviens negrib ņemt…
– Kur lai jaunietis iegūst pieredzi, ja neviens negrib ņemt darbā?! Iesniedzu savu CV, bet bija darba devēji, kuri neapgrūtināja sevi un pat neatbildēja, kādēļ neatbilstu konkrētajam amatam. Tādēļ esošo kārtību valstī vajadzētu mainīt, piemēram, piešķirot nodokļu atlaides darba devējiem, kuri pieņem darbā jaunieti ar zināšanām, bet bez pieredzes. Tad darba devējiem būtu motivācija nodarbināt gados jaunus cilvēkus.
– Vai 18.februārī piedalīsies referendumā?
– Jā. Man nav iebildumu pret krievu valodu – mans vectēvs ir no Krievijas, tētis – no Ukrainas. Bet, ja Latvijā kā otru valsts valodu akceptēs krievu valodu, tad latviešu valoda ar laiku izzudīs pavisam.
– Par ko tu šobrīd sapņo?
– Man bieži saka, ka esmu sapņotāja. Jā, esmu! Man dzīvoklī pie ledusskapja ir piestiprināta viena dolāra naudas zīme, bet ar stilizētām vairākām nullītēm. Es visiem jokojoties saku, ka man ir desmit miljoni un gan jau kādreiz tos arī dzīvē nopelnīšu! Paziņas atjoko pretī: “Sapņo vien… Un, kad sapņo, aizver acis!” Esmu pārliecināta, ka katram vajag par kaut ko sapņot, jo ar savām domām un zemapziņu cilvēks var ļoti daudz ko ietekmēt. Ja domā sliktas domas, tad arī slikti klājas.
– Kādu iztēlojies savu nākotni pēc trim pieciem gadiem?
– Manuprāt, lielu pārmaiņu vēl nebūs. Būsim pabeiguši ar draugu remontu dzīvoklī Alūksnē, kur dzīvojam nesen. Būs pirmā lielākā peļņa no slieku biznesa. Pēc gadiem 10-20, kad bizness būs attīstījies, varēšu sapņot par savu māju, bērniem. Es labprāt dzīvotu laukos, jo man patīk mierīgs dzīvesveids.
– Kas tev ir dzīves pamatvērtības?
– Mīlestība un ģimene. Ja cilvēkam ir ģimenes atbalsts, tad vajag vēl tikai pašam gribasspēku un viss izdosies! Man vissvarīgākā ir mana ģimene, par kuru krītu un stāvu. Tētis man ir paraugs. Viņam ir labs teiciens: zem guloša akmens strautiņš netek – akmens vienmēr ir jāpaceļ. Viņš skubina iet un darīt. Arī es uzskatu – ja cilvēks pats neko nedara, tad dzīve nav rožu dārzs.
