Vakar adventes vainagā iededzām pirmo svecīti, gaišām domām sākot gaidīt svētkus. Lai arī laika apstākļi šogad pašlaik mums vēl nepalīdz radīt svētku noskaņu, šai izjūtai jābūt katra paša sirsniņā. Un, ja kāds saka, ka viņam nav svētku izjūtas, tad vajag kaut nedaudz pierimt ikdienas darbu steigā, ieklausīties sevī un pārdomāt, kādēļ mūžīgajā laika skrējienā neatliek laika sev, savam sirdsmieram, tuviniekiem un svētku gaidīšanai. Jo, lai arī reizēm tas ir grūti, galvenais ir prast pašiem sevī radīt svētku izjūtu – jau tagad, pamazām, citādi tie pienāks un paies, neatstājot mūsu sirdīs svētku brīnumu.
Mēs visi zinām, ka ar adventi sākas Ziemassvētku gaidīšana. Adventes nosaukums cēlies no latīņu valodas un nozīmē – atnākšana. Plašākā nozīmē advente ir gaidas, cerība, atbrīvošanās. Katrs gaida to, kā viņam trūkst, bet adventē visiem ir vienas, kopējas ilgas – Kristus atnākšana. Advente simbolizē došanos no tumsas uz gaismu, tas ir arī mīlestības un piedošanas laiks. Baznīca māca, ka adventes laiks jāpavada klusumā, dziļās pārdomās un lūgšanās. Tas ir laiks, kad katram pašam sevī jānožēlo savi grēki un jāpiedod visiem vienādi – gan pāridarītājiem, gan tiem, uz kuriem dusmojamies. Manuprāt, savu kļūdu izvērtēšana un atzīšana ir tas, kā nereti mums bieži pietrūkst. Varbūt tas ir tādēļ, ka to spēj tikai garā stiprie – atzīt, ka kļūdījušies. Tāpat kā viegli nav arī piedot tiem, kas tev darījuši pāri. Ja mēs iemācītos tik bieži nebūt soģi, ja prastu izkāpt no savas pašapmierinātības, biežāk ieklausītos viens otrā un stiprinātu viens otru, tad arī visi kopā un katrs savā sirsniņā varētu sagaidīt Ziemassvētku brīnumu…
