Pirms pāris dienām krietni pavēlu vakarā, ieejot pustumšā virtuvē, lai noliktu izdzerto tējas krūzīti, pavisam negaidīti zemapziņa piespēlēja atmiņu fragmentu no manas bērnības, līdzi pavelkot vēl citus stāstus..
Pirms pāris dienām krietni pavēlu vakarā, ieejot pustumšā virtuvē, lai noliktu izdzerto tējas krūzīti, pavisam negaidīti zemapziņa piespēlēja atmiņu fragmentu no manas bērnības, līdzi pavelkot vēl citus stāstus – par kādu sirmu žurku un sastaptajām īpašajām pelēm… Tas ne jau tāpēc, ka man te, pilsētas virtuvē, būtu peles. Iemesls atmiņām cits – sen laukos, vecāku mājās, pustumšā virtuvē, visai brīvi rosījās parasta lauku žurka…
Žurka
Tā Žurka bija veci veca un sirmi sirma. Pases viņai nebija, un tāpēc netika risināts arī jautājums par pierakstu mājas grāmatā vai mājdzīvnieku uzskaitē. Par vārdu arī netika spriests, jo visi savās sarunās viņu dēvēja vienkārši par Žurku. Reiz patvarīgi ievākusies virtuvē, viņa tur iekārtojās un dzīvoja kopā ar suni un abiem runčiem. Pamazām pieradinot visus pie savas klātbūtnes, Žurka ieguva visai lielu rīcības brīvību un daudz kas viņai tika piedots. Ar laiku tā iemācījās ēst no kaķu pusdiengalda, bet nesmādēja arī cūkēdienam izvārītos, atdzist atstātos vārītos kartupeļus.
Dzīvoja Žurka zem plīts ierītē, kur žāvējās skali iekuriem. Kaut kad rudenī viņa tur bija patvērusies no aukstuma, un kādu laiku mēs par to nezinājām. Man kā divpadsmitgadniecei bija tas gods būt šā fakta pirmatklājējai.
Kādā vakarā mani pasauca vecvecmamma, kuru mēs visi mīļi dēvējām par mammuku, lai es viņai no virtuves atnesot krūzītē tējas sēni padzerties.
Sēne brieda trīslitru burkā uz galda, bet tas atradās virtuves tālākajā stūrī. Telpa bija divdaļīga ar dažādi ieslēdzamām gaismām. Tālākajā stūrī visai bieži valdīja pustumsa, vai arī mājīgi liesmu plivināja iedegta svece. Toreiz ieslēdzu tikai to lampu, kas tuvāk ieejai, jo man jau tur viss tik ierasts un zināms, ka gaisma nebija nepieciešama. Pārējā telpa grima pustumsā.
Paņēmusi no plauktiņa krūzīti, piegāju pie galda un pastiepu roku pēc burkas. Neskatoties pavirzīju to sev tuvāk, vairāk vērojot gar kājām glaudīgo samiegojušos runci. Tad abām rokām pacēlu burku, lai ielietu krūzē tēju…
Pirmais, ko sajutu, bija skatiens… Jutu – kāds vēro mani.
Atceros to sajūtu, kad spalviņas sacēlās uz rokām un skausta. Aizsitās elpa.
Lēnam pacēlu acis. Skatiens pats no sevis aizslīdēja uz to stūri, kur tikko stāvēja lielā burka… Pašā kaktiņā, tātad aiz burkas, vēl joprojām tupēja liela sirma Žurka! Cēli sēdēja, nevis slēpās sarāvusies. Izslējusies uz pakaļkājām, priekšķepas pastiepusi uz priekšu, viņa blenza uz mani – pat ūsas nekustējās… Acis kā pogas – nekustīgas un …vērīgas.
Biju gana salasījusies par žurkām, kas uzbrūk cilvēkiem, ar zobiem ieķeras miesā un nelaiž vaļā. Un mana roka biju atradusies turpat viņas purna priekšā!
Acumirklī biju tā pārbijusies, ka pat kliedzienam nebija varas…
Spēka nebija arī rokām – gandrīz pilnā trīslitru burka izslīdēja no pirkstiem un nokrita uz grīdas… Un pilnīgi neticami – tā nokrita tieši tajā vietā, kur pirms pāris mirkļiem uz grīdas no rokām bija izslīdējis dvielis.
Burka nesaplīsa. Lai gan tobrīd man bija vienalga.
Paķērusi no galda malas pustukšo krūzīti, metos istabā. Kliegt, protams, vairs nebija nozīmes.
Pēc brīža, no miega pamodinātais tēvs, bruņojies ar pagali, nāca nezvēru galināt, tikai – žurkas, protams, nekur vairs nebija. Izdomājuši, ka tā labi noslēpusies, visai nopietni gan arī nemeklējām. Tēvs vispār man neticēja – tik liela žurka nevarot būt, un kur nu vēl tā mierīgi tupēt uz vietas, ja tuvumā kaķi un cilvēks.
Manu stāstu pēc kādām trim dienām visi jau bija piemirsuši, līdz mammuka pilnīgā mierā man uzticēja noslēpumu – tā Žurka dzīvojot virtuvē zem plīts. Vēlu vakarā izlienot paēst un atkal dodoties pie miera.
Tā kā viņa neko sliktu nedarīja un nevienu īpaši nebaidīja, abas nolēmām citiem par to nestāstīt. Arī suns vairs nerēja uz nelūgto kaimiņieni.
Kādu laiku man gan bija bail vakaros iet virtuvē – vēl joprojām atmiņā pašas izjūtas no toreizējās sabīšanās. Nemaz negribējās satikties ar šo nepatīkamo iemītnieci.
Bet tad kādā vakarā Žurku, lēnām pastaigājoties virtuves pustumsā, pamanīja mamma. Viņas pārbīlis bija krietni skaļāks par manējo. Mammuka gan centās mammu mierināt – tā jau tikai veca un kliba pele, kurai pēdējās dienas siltumā pavadāmas. Tēva tad nebija mājās. Citādi tas vakars noteikti Žurkai būtu pēdējais, jo nu jau mēs bijām divas, kurām nepatika vakaros iet virtuvē.
Tad kādu laiku Žurku nemanījām – varbūt tāpēc, ka viņas vakaru pastaigas tika pielāgotas pusnakts stundai, kad mēs jau gulējām, bet varbūt tāpēc, ka – vecums…
Kad Žurka tika pamanīta atkal, mammuka ar viņu sarunājās kā ar senu paziņu, kura uz pāris dienām nolikusies slimības gultā. Pabaroja vājinieci un atbrīvoja viņai lielāku vietu ierītē.
Pamazām mēs pie Žurkas klātbūtnes pieradām, un kādā pievakarē mammuka mani sauca, lai nākot uz virtuvi skatīties – uz atdzisušās plīts virsas, vecajam runcim pie muguras līkuma, gulēja Žurka – tikpat flegmatiska un tāla no visa apkārt notiekošā kā runcis…
Tā, idilliskā saskaņā ar visiem pārējiem virtuves iemītniekiem, Žurka tur mierīgi izdzīvoja savas laimīgās vecumdienas.
Nelaimīgā
Izbijusies Pele
Bija vēls rudens, kad dārzi jau nokopti un peles mājās meklē kādu gardāku kumosu. Tā kā vecāku lauku mājās abi runči slinki peļu mednieki, tur daudzviet bija saliktas lamatas, cerībā, ka tās ieviesīs kārtību mājās.
Kādu nakti, kuru pavadīju pie vecākiem, pamodos no ritmiska trokšņa, kas iztālēm atgādināja malkas skaldīšanu, tikai daudz, daudz klusāku. Cēlos, lai skatītos – kas un ko…
Pa blakus istabas dēļu grīdu klumpačoja Pele – ar vienu kāju lamatās viņa vēl izmisīgi centās tikt līdz alai. Nelaime tikai tā, ka slazdu nevarēja dabūt zem kumodes, kur bija zināmais caurums uz pagrīdi.
Lai arī vairs no pelēm nespiedzu, izņemt no slazda dzīvu peli vai to nosist vienalga nevarēju. Modināju tēvu, lai nāk un izbeidz šīs peles mocības. Pie viena blakusistabās pamodās arī mamma, vecāmamma un meita. Tēvam tobrīd vēl nebija zudušas cerības atmodināt jaunākajā Runcī peļu mednieka instinktus un pasniegt viņam dzīvu medījumu. Vienā rokā satvēris slazdu, ar otru viņš paņēma Peli aiz skausta. Mans uzdevums bija atbrīvot tās kāju no slazda.
Runcis kā parasti gulēja istabā, ieracies dīvāna spilvenos, un izlikās neko nedzirdam. Turpretim citi, šī notikuma pamodināti, skatījās platām acīm – kas nu būs… Joprojām turēdams Peli aiz skausta, tēvs pienesa to pie dīvāna. Runcis gulēja.
Tēvs paraustīja Peli aiz astes. Tā iepīkstējās un sarāvās kamoliņā. Runcis, miegainām acīm pablenzis uz spirinošos Peli, grasījās gulēt tālāk. Meita viņu bukņīja un mēģināja piecelt, mudinot sniegties pretim Pelei.
Visi ieinteresēti nolūkojās uz šo drāmu.
Es sākumā dusmojos uz Runci, tad arvien vērīgāk skatījos uz Peli… Ko viņa darīja?
Vispirms atgādinu – Pele karājās saņemta aiz skausta, kādus pāris sprīžus Runcim no degungala.
Spalgi iespiegusies, viņa gluži cilvēciski aizslēpa ar ķepiņām abas acis. Tad, ievilkusi elpu jeb varbūt drusku atslābusi, palūrēja pa vienas ķepiņas apakšu uz Runci. Tas joprojām pilnīgā nesapratnē blenza uz visiem pēc kārtas, bet vismazāk jau uz Peli.
Tā, laikam jau saprazdama, ka kaķis nav vis vīzija, bet varbūt sajuzdama smaku, kas liecina par briesmām, laida vaļā vēl vienu izmisīgu spiedzienu.
Nekas nemainījās – Runcī interese nemodās.
Tēvs pielika Peli kaķim vēl tuvāk pie deguna. Tam atlika vien centīgāk pastiept purnu vai ķepu, lai viegli dabūjamo medījumu satvertu, bet – vai nu aiz pašcieņas pārpilnības, vai sātīgām vakariņām, Runcis to ignorēja.
Pele atkal aizslēpās aiz abām ķepiņām, un nu jau man tās palika žēl… Ierunājos, lai tēvs laiž Peli vaļā – Runcis tāpat ir un paliks Slinks Runcis. Bet šis tieši tobrīd izlēma izstaipīties.
No negaidītās reakcijas sabijusies, Pele ar ķepiņām apkampa vēderu un savilkās mazā kamoliņā, degungalu ieslēpdama sev starp ceļgaliem. Tādus peļu cirkus numurus nebija nācies novērot, bet visvairāk jau satrieca šie patiesie visai cilvēciskie žesti. Kā viņa savā nevarībā centās sevi pasargāt!
Tad, juzdama, ka nekas vēl ļaunāks nenotiek, Pele atkal atslābinājās un, cik nu pie skausta savilktā āda atļāva, pablenza apkārt.
Un tad es ieraudzīju, kā pār Peles vaigu norit liela asara…
Nu jau biju gatava pati pastiept roku, lai tēvs atdod to nabadzi man. Vienīgi baidījos, ka tā savā prātiņā manu labvēlību nesapratīs un iekodīs. Tā bieži gadās un ne tikai pie dzīvniekiem…
Vienīgais, ko gribēju, lai tas viss tūlīt izbeidzas. Peles pārdzīvojumi tika novērtēti – viņa tika apbalvota ar brīvību. Vismaz tobrīd.
Vēl joprojām atceros peļuka melnās actiņas. Mazās ķepinas priekšā acīm. Un to lielo, lielo asaru…
Laimīgā
Piedzērusies Pele
Šo Peli es satiku agrā rīta stundā. Man vienmēr ir paticis, laukos esot, agri celties – tad tāds patīkams rīta spirgtums, un diena daudz garāka šķiet. Ne velti saka – rīta stundai zelts mutē. Man patīk staigāt pa rasu basām kājām – cauri dārzam bija pat savs iemīļotais maršruts – gar ābelēm, pa stigu, kur visvairāk auga raspodiņi…
Bet stāsts gan būs par peli.
Iepriekšējā vakarā drusku bijām pasvinējuši Annas dienu. Citi tikko vēl modās, bet es jau rosījos. Šķiet, tas bija apmēram piecos no rīta, kad jau biju sataisījusies doties uz dārzu, lai paravētu.
Vēl biju virtuvē – uzvārījusi kafiju, smērēju kādu sviestmaizi, kad izdzirdēju zem galda ripojam pudeli. Brīnums man nebija pudele – vēl pirms stundām astoņām tika nokopts svētku galds. Savādi šķita, ka ne no šā, ne no tā pudele ripoja. Vēl vakar tās pāris tika noliktas stāvus sāns pie sāna. Paskatījos zem galda un ieraudzīju – blakus apgāztai vīna pudelei guļ paliela Pele. Mīļā pasaulīt! Kādu laiku tās te nebija manītas – vasara tomēr.
Turklāt pagalde smaržoja pēc izlieta vīna. Un tur jau arī pamanīju dzēriena peļķīti.
Te redzēju – Pele sakustējās. Varbūt sajutusi manu tuvumu. Slējās uz kājām un mēģināja kaut kur tikt.
Pirmoreiz redzēju, ko nozīmē streipuļot uz visām četrām! Lai arī cik tuvu grīdai atradās Peles ķermenis, un lai arī cik īsas bija kājeles, tās vienalga nespēja noiet taisni. Galīgi apjukusi, Pele līda nevis uz tumsu, bet taisni uz manu pusi. Sapratusi, ka viņa tāpat nevar ātri pakustēt, ieinteresēti vēroju, ar ko tas beigsies.
Pāris soļus patenterējusi uz manu pusi, Pele it kā kaut ko atcerējās un griezās atpakaļ. Tas aizmirstais izrādījās vēl uz grīdas palikusī vīna peļķīte… Kādu laiku tur ošņājusies un gan jau arī palaizījusies, Pele vēlreiz pagriezās ceļam uz manu pusi.
Izrāpojusi no galdapakšas gaismā, viņa apstulbusi zvārojās uz savām plati ieplestajām kājām, un es jutu – nesaprot ko darīt. Apjausma nāca pati no sevis – apvēlusies uz muguras, viņa tirināja savas kājeles un pīkstēja. Tajā brīdī es nožēloju, ka neprotu peļu valodu – varbūt varētu padziedāt līdzi peļu dzērājdziesmu?
Kādu brīdi vāļājusies no vieniem sāniem uz otriem, Pele nomierinājās un tā arī palika guļot ar vēderu gaisā un uz sāniem izplestām ķepām.
Īsti nesapratu, ko darīt – atstāt šo svinētāju guļam turpat uz grīdas?
Īsti labi nebūtu. Ja nu kāds šīs radības baudas kalngalu izmantotu savtīgās interesēs? Varbūt kaķim tas liktos īpaši gards kumoss – pele vīna marinādē…
Tolaik mums bija tāda šaupele garā kātā. Paņēmu to un saudzīgi pabīdīju pelei zem sāna.
Jūs domājat – viņa uztraucās? Ievēlusies šaupeles sānu leņķī, viņa smaidīja – nekā citādāk to grimasi iztulkot nevarēju. Pievērusi acis, Pele izbāza mēli un laizīja savu vīnā apmērcēto ķepu. Viņas svētlaime bija acīm redzama.
Jau biju izgājusi no virtuves un izlēmusi nolikt dzērāju izgulēties zem lielajām dadžu lapām – lai tur liktenis pats izlemj, ko ar viņu darīt. Saules gaismā Pele uz šaupeles saritinājās kamoliņā, purnu pilnīgi paslēpdama azotē.
Kad noripināju viņu aiz upeņu krūmiem lapu ēnā, manuprāt, Pelei rādījās visrožainākais sapnis, jo tā viņa arī tur palika – abām ķepām apkampusi savu galvu un purnu palēpusi azotē.
Uzklāju Pelei pa virsu dadža lapu un atstāju guļam… Ja vien ir tāds Peļu Sargeņģelis, lai nu tas pasargā šo Dieva radību.
Pēc četrām stundām, kad pienācu, lai paskatītos, kā viņa tur jūtas, Peli vairs neredzēju. Mierināju sevi – varbūt viņai palika par gaišu un cietu…
Tāpat ceru, ka Pele negāja atpakaļ uz virtuvi, lai salāpītu paģiras..
