Pirms dažiem gadiem kādā vasaras vakarā Balvos trīs jaunieši sadūra trīsdesmit uz ielas stāvošu automašīnu riepas. Notikušo nebūtu vērts no jauna celt gaismā, ja vien ne kāds interesants apstāklis. Proti, policija atrada vainīgos, bet kriminālprocess tika izbeigts. Lieta nonāca nevis tiesā, bet probācijas dienestā.
Jaunieši atzinās, ka tovakar viņiem bija uznākusi stulba skaudība (“citi brauc, bet mums nav ar ko”), nožēloja izdarīto un lūdza piedošanu cietušajiem. Pakāpeniski, taču krietni ātrāk nekā tad, ja lieta ietu caur tiesu, cietušajiem tika atlīdzināta skāde, kas kopsummā bijusi ap trim tūkstošiem latu. Līdzīgi gadījumi vismaz Balvu pusē nav atkārtojušies.
Lielākā pilsēta –
grūtāk saprasties
Pēc Valsts probācijas dienesta statistikas pērn Latvijā noslēgti vairāk nekā 600 izlīgumu starp vainīgajiem un cietušajiem, no tiem Balvos – viena sestā daļa jeb vairāk nekā 100. Balvu probācijas dienesta vadītājs Juris Ragovskis teic, ka šo sekmju pamatā ir laba sadarbība ar policiju, prokuratūru un laikrakstu. Droši vien jāņem vērā arī cits faktors – mazā pilsētiņā attiecības starp cilvēkiem ir ciešākas un labvēlīgākas.
Salīdzinoši lielajā Jelgavā, kur noziegumu tiek izdarīts vairāk, pērn noslēgts desmit izlīgumu. Probācijas dienesta vietējās struktūrvienības vadītājs Juris Sokolovs stāsta, ka aktīvāka sadarbība izlīguma lietās bijusi ar prokuratūru, ar policiju – ne. Visbiežāk izlīgumu rosinot vainīgie, kas agrāk bijuši probācijas dienesta klienti. Atrodoties pirmstiesas ieslodzījumā, viņi paši rakstot lūgumu veikt izlīgumu. «Ir gadījumi, kad cietušais ar savu pāridarītāju negrib kontaktēties un uzskata, ka viņam jāsaņem sods. Taču sastopama arī pozitīva attieksme. Katrā ziņā vainīgais, kurš izteicis vēlēšanos izlīgt mieru, iegūst arī tad, ja lieta tomēr iet tālāk uz tiesu. Tur mēģinājums izlīgt ar cietušo jau tīri formāli tiek uzskatīts par vainu mīkstinošu apstākli,» stāsta J.Sokolovs. Jelgavā vadīt izlīguma procesu brīvprātīgi uzņēmusies Karīna Veisa. Viņa ir uzņēmēja ap gadiem trīsdesmit, kas pelna, sniedzot pakalpojumus grāmatvedības jomā. Kā uzsver J.Sokolovs, K.Veisa ir neatkarīga persona, kas nav ieinteresēta ne izbeigt kriminālprocesu, ne arī to virzīt uz tiesu.
Ne vienmēr vainīgais ir vainīgs
«Gadījumi ir ļoti dažādi. Pirmkārt es cenšos noskaidrot, vai vainīgais ir patiesi vainīgs,» stāsta Karīna. Viņas pieredzē bija gadījums, kad veikala skatloga izsišanā vainoja jaunekli, kurš to bija izdarījis, glābjot savu dzīvību. Proti, naktī ejot pa pilsētu, viņš bija piekauts, guvis smagus miesas bojājumus, arī mobilais telefons atņemts. Izsitot logu, viņš pievērsa sev uzmanību. Atbrauca veikala apsardze un jaunieti laikus nogādāja slimnīcā. Vēlāk tika aizturēti un tiesāti viņa pāridarītāji. Taču par skatloga sasišanu ierosinātais process dzelžaini bija gājis savu gaitu tālāk.
Karīna min gadījumu, kad divi vīrieši, jau gadiem ilgi atrodoties «mīlas trijstūrī», nav varējuši sadalīt vienas sievietes simpātijas. Kārtējā konfliktsituācijā it kā cietušais vīrietis bija līdis «meklēt kašķi» otra automašīnā. Tas sācis braukt, un automašīnas ritenis uzbrauca pirmajam uz kājas. «Pareizi mašīnas īpašnieks būtu rīkojies, ja «konkurentu» dabūtu ārā no automašīnas, izsaucot pašvaldības policiju. Taču nu viņš pats bija kļuvis par miesas bojājumu nodarītāju,» secina K.Veisa. Izlīgšanas process bijis neveiksmīgs, jo cietušais pieprasījis vairāku tūkstošu latu kompensāciju, ko viņš, protams, nedabūja arī tiesā. «Tikai izdevumi bija lielāki gan pašam, gan arī valstij,» piebilst Karīna.
Ģimene pašam liekas normāla
Reiz kādā savrupmāju rajonā pensionāram iekodis kaimiņa suns. «Miesas bojājumi bija viegli, un cilvēkam no malas varētu likties, ka tas nav nekas sevišķs. Sīka neuzmanība, nepieskatot suni. Taču var tikt piemērots attiecīgs Krimināllikuma pants, kas šajā konkrētajā gadījumā suņa saimniekam draudēja ar piespiedu darbu, turklāt sodāmība būtu ļoti traucējusi viņa karjerai,» stāsta Karīna. Šoreiz izlīgšana izdevusies.
Viņas praksē ir vairāki tādi gadījumi, kad līdz policijai nonāk gadiem ilgi brieduši ģimenes strīdi. «Dažkārt cilvēkiem pašiem maldīgi licies, ka viss ir kārtībā. Izlīgums ļauj pašai ģimenei saprast, kur un kas ir aizgājis par tālu,» teic Karīna.
Viņas pieredzē dažkārt izlīgšanas process izdevies vienā sēdē (tā sauc tikšanos starp cietušo un vainīgo izlīguma procesa vadītāja klātbūtnē), dažkārt ir vajadzīgas vairākas sēdes. Parasti vīriešiem esot grūtāk otram lūgt piedošanu.
Atbrīvot vietu mīlestībai
«Ja savu apkārtējo dzīves telpu neiztīrām no dusmām, naida, kauna, tad mums tajā grūti atrast vietu cieņai, atbalstam, atsaucībai, mīlestībai,» teic psiholoģe Inese Kapustjanska. Viņa uzskata, ka piedošana ir vairāk process, nevis vienreizējs akts. «Šodien es piedošu līdz šai vietai, rīt – līdz tai un tā tālāk,» pakāpenību skaidro psiholoģe. Savukārt neizlīgšana, pēc viņas pārliecības, vispirms jau nav vēlama cilvēka veselībai. Inese jūtas gandarīta, ka ir piedevusi pati savam tēvam to, ka tas meitai savu mīlestību izrādījis citādi, nekā viņa bija vēlējusies. Piedošanu viņa iztulkojusi no kāda sava sapņa, kad tēvs jau bijis aizsaulē. Psiholoģe atzīst, ka dzīvajiem ir svarīgi izlīgt arī ar mirušajiem.
