Neesmu dzīvē nekad uzskatīts par bandu bērnu! Ka mans tēvs ir dzīvs un vesels, es zinu jau sen, pēdējā laikā gan par to nemaz nedomāju.
“Neesmu dzīvē nekad uzskatīts par bandu bērnu! Ka mans tēvs ir dzīvs un vesels, es zinu jau sen, pēdējā laikā gan par to nemaz nedomāju. Laiks iepazīties! Ir nu gan humors… Mans tēvs pats personīgi ieradies! Nekādas jūtas man pret viņu droši vien tā arī neradīsies. Mans audzinātājs kapsētā… Tomēr fakts ir fakts! Ja mamma tā gribēja, lai viņai arī tas prieks tiek!” un abi atgriežas lielajā istabā pie svētku galda.
Šinī vakarā pie eglītes viņi uzzina ko tādu, kas bijis nezināms: Arvisa mēnesi vecākais pusbrālis, Askolda un Veltas dēls, kuru Arviss līdz šim nav ne saticis, ne par viņa esamību zinājis, izrādās ratiņnieks – invalīds. Pēc avārijas ar motociklu pirms vairāk nekā gada visa viņa dzīve izmainījusies. Saucot viņu par Āri. Vasarā būtu beidzis Mākslas akadēmiju, un tad liktenīgais negadījums ar tik smagām sakām, pie kurām vēl neviens ģimenē nespējot pierast. Ārstējies slimnīcās, sanatorijās, bet no visa maz labuma. Tagad invalīdu ratiņi kāju vietā. Dabūjis šopavasar “zaporožecu”invalīdiem pieskaņotu ar rokas vadību. Braukājot, kur acis rāda, bet vai tad pats no sevis aizbēgsi? Visai dzīvei un nākotnes cerībām pārvilkta svītra.
Askolds ik pa brīdim iemet pa konjaka glāzītei. Laikam jau bez šīs vielas nebūtu viegli runāt. Reibums atbrīvo un uzmundrina. Arī Arviss, kā Alīna ievēro, dzer pār mēru. Tagad viņš ir pavisam citādāk noskaņots un klausās klusējot Askolda stāstījumā, kā ūdeni mutē ieņēmis. Askolds ik pa brīdim atbalstu meklē Gustes acīs. Vai viņa šo stāstu jau ir dzirdējusi? Vai varbūt dzird to tikai šovakar?
Askolds turpina iesākto stāstu: “Kāpēc tam tā bija jānotiek? Viss likās tik gludi: beigs studijas, būs mākslinieks. Brīnījāmies aizvien, kur ģimenē uzradies tāds talants? Visi parasta darba strādnieki, arī abas māsas bez lieliem talantiem un pēkšņi – Ārismākslinieks. Mālē bildes, skaistus skatus un portretus, sapņo par mākslinieka karjeru. Tad liktenīgā avārija uz Vidzemes šosejas, un tagad ir pirmās grupas invalīdsgandrīz kopjams. Āris pēdējā laikā gan domā par gleznošanu un studiju pabeigšanu kaut vai invalīda krēslā. Vecie draugi pierunājuši nemest plinti krūmos. Solījušies palīdzēt pie diplomdarba sagatavošanas. Tā viss pagriezās ne uz to pusi, kur vajadzēja – vai tas bija liktenis vai tikai sagadīšanās?”
Labu brīdi istabā valda klusums. Mirgo nu jau īsās, gandrīz izdegušās svecītes, aizdedzies eglītes zariņš izplata īpatnēju smaržu, un Askolds stāsta tālāk: “Toreiz, kad tā nelaime notika, naktīs negulējām, sāku tikpat kā jukt prātā, visu savu dzīvi pāršķirstīju pa lapiņai, kā zem mikroskopa nolikdams, atcerējos ne vienreiz vien, ka man ar Gusti arī ir dēls. Lai jau es tikai sēklas devējs, tomēr… Gribēju jau agrāk tikties, taču kaut kas atturēja. Bija kauns, jutos tik nedrošs un nelaimīgs kā Dieva nosodīts. Neesmu bijis māņticīgs, bet der jau padomāt, vai man tā vajadzēja izrīkoties un tevi, Arviss…” te runātājs ietur garu pauzi, paceļ atkal pie lūpām glāzīti, tad turpina: “Izlikties, ka viss ir pareizi, ka tā ir jābūt, ka pildu Augustes gribu un dēls, lai arī atzīts un dokumentos viņam ierakstīts mans vārds, tomēr… nepazīstams? Es arī viņam svešs… Ilgu laiku jaunības aizraušanās nepārdomāju.
Tanī naktī, kad tas ar Āri notika, Vera bija redzējusi sapni: divi puikas jājuši uz viena kumeļa pa mūsu pļavu, un viens pakritis zem zirga kājām. Otrs gribējis tā kā nokritušajam palīdzēt, bet kumeļš satrakojies un aizauļojis ar vienu jātnieku mugurā. Zīmīgs bija Veras sapnis! Savus bērnus audzināju, bet tevi izliekos nezinām, kaut ļoti labi visu zināju, un nu tu Veltas sapnī biji tas, kas palika zirgā. Arī dzīvē tu esi zirgā. Tevi uzaudzināja Guste ar Nikolaju… Bet es biju par gļēvu, lai rīkotos pareizi. Nedrīkstēju Verai darīt pāri. Divas sievas jau vienlaicīgi nav paredzētas. Tiesa, Vera par tevi zināja, par to savā laikā parūpējās Augustīne… Ilgu laiku man nepiedeva ne viena, ne otra. Netīra un melu pilna dzīve ne pie kā laba nenoved. Gribēju būt kā tāds sultāns jaunības trakumā. Nebija jau man tikai Guste vien… Tāds jau vīriešu niķis.
