Stāsts turpinājumos.73. Arviss ir tik pārsteigts un samulsis, ka pat sasveicināšanās kā mazam zēnam uz brīdi izpaliek. Tad viņi abi sarokojas, cieši viens otrā vērdamies.
Stāsts turpinājumos.73.
Arviss ir tik pārsteigts un samulsis, ka pat sasveicināšanās kā mazam zēnam uz brīdi izpaliek. Tad viņi abi sarokojas, cieši viens otrā vērdamies. Askolds izskatās tā ap sešdesmit, vēl gana stalts un uzposies. Ap kaklu Arviss šim tēvainim gan mesties netaisās. Alīna sniedz savu roku svešajam teikdama: “Es esmu Arvisa sieva Alīna. Nebiju nekad par jums dzirdējusi, uzskatīju, ka viņam tēvs ir miris.”
“Esmu pagaidām dzīvāks par dzīvu! Tikai netikos ar dēlu, kā to vajadzēja. Augustīne pati vienu laiku tā gribēja, un es biju īstais zaķpastala… sava ģimene…”
Askolds mēģina taisnoties, un Alīnai ievēro, cik viņš ir sasprindzis. Un kā nu ne? Satikties tagad ar pieaugušu vīrieti – dēlu, par kura eksistenci visu laiku zinājis, bet nav ņēmis vērā… Tā ir gļēvulība, to citādi nenosaukt. Interesanti, kas te notiks tālāk un kas bijis agrāk, kad vīra māte bijusi jauna? Tagad saprotams, kāpēc Guste bija tik pacilāta un priecīga, svētkus gaidot! Viņai jau labu laiku bijis šāds plāns… Ratiņos sagrozās un ieraudas Balvis. Arī viņš jāiepazīstina ar tā saucamo bioloģisko vectēvu: “Mēs jau esam trijatā. Balvim šie ir pirmie Ziemassvētki…” Alīna saka, mierinot un paucinot dēliņu klēpī, tad ieliek viņu atpakaļ ratiņos un piestumj blakus savam krēslam.
Guste, pārvarot radušos samulsumu, aicina visus pie maltītes teikdama: “Vakara gaitā mums būs laiks visu pārrunāt, vai ne Askold? Aizdedz nu, dēls, eglītē sveces! Sāksim svētku vakariņas! Balvītis arī grib pirms gulēšanas redzēt savu pirmo Ziemassvētku mirdzumu.”
Arviss uzrauj vienu pēc otra vairākus sērkociņus, bet liesmiņas apdziest. Tikai ar trešo izdodas iedegt pirmo balto svecīti. Alīna pamana, kā dreb vīra roka. Var tikai nojaust, kādas emocijas plosās viņa dvēselē: viņš ar tēvu tiekas pirmo reizi, kad pats jau ir tēvs. Kāpēc tas notiek tik vēlu? Nav taču tēvs bijis piespiedu prombūtnē! Guste nu gan ir neaprēķināma! Kas viņu dīdījis sarīkot šādu maskarādi? Uzaudzināt dēlu vienai un nu pieaugušam stādīt priekšā tēvu, kurš ir veicis tikai savu bioloģisko funkciju, kā kādu varoni vai no aizjūras zemēm atbraukušu ārzemnieku? Tas Alīnai liekas vismaz amizanti.
Tomēr ciemiņš ir ciemiņš. Guste krāmē Askolda šķīvī galertu, piesola salātus, runā kādas nenozīmīgas frāzes par laiku un sniegu, kas uz Ziemassvētkiem tik brangi piesnidzis. Viņa ir sasārtusi, cenšas rosināt sarunas. Skan tikai vispārējas pieklājības frāzes. Ratiņos sagrozās un ieraudas Balvis, viņš droši vien ir saslapinājis autiņus, un Alīna aizstumj viņu uz savu istabu. Arī Arviss iet līdzi. Pie galda paliek Askolds un Guste divi vien. Varbūt tas ir tieši tas, kas šobrīd vajadzīgs. Viņš taču vairāk ir Gustes ciemiņš un viņiem divatā ir par ko runāt.
Savā istabā Arviss atkrīt dīvānā, rokas virs galvas sacēlis: “Tu kaut ko, Alīn, saproti? Es nezinu, kā tagad izturēties. Tēvs! Sākumā man likās, ka es viņu izmetīšu vienkārši ārā, lai brauc no kurienes ieradies, taču mamma ir aicinājusi, labu gribēdama, jo viņš tomēr ir mans tēvs… Varbūt tas arī ir pareizi, ka mēs satiekamies. Nav jau miris! Padod man no bāriņa to brendija pudeli! Iedzeršu, citādi… tiešām kaut ko nepiemērotu viņam pateikšu.”
Iedzēris krietnu šļuku tāpat no pudeles kakliņa, Arviss kādu brīdi sēž un neko nerunā, gaidot reibuma iestāšanos. Balvis ir pārtīts tīros autiņos un nolikts uz naktsmieru savā gultiņā. Viņa pirmā eglīte apziņā droši vien vēl nepaliks kā spoža gaismiņa mazās pasaulītes lodziņā. Aizmidzis viņš periodiski savelk mutīti smaidā, tātad ir apmierināts un laimīgs. Lielajā istabā pie Ziemassvētku eglītes sēž viens viņa vectēvs, nesen kā atradies, tikpat kā no gaisa nokritis. Balvis tikko sāk uztvert pasauli: krāsas, skaņas, pieskārienus. Daudz kas ar bērnu notiek pirmo reizi. Kas var paredzēt, kas būs pēc gadiem, kad puika interesēsies par saviem vectēviem. Ko varēs pastāstīt? Ka viens – Vilis – bija labs, bet otrs – Askolds – slikts? Tad Arviss uzrunā Alīnu, kas arī liekas aizdomājusies, varbūt par to pašu, par vecāku un vecvecāku misiju, par dzīves līkločiem:
“Iesim nu pie atklātībā iznākušā tēva. Tagad esmu mierīgs, alkohols ir iedarbojies un varu viņu uzklausīt. Lai klāj visu vaļā! Kas tad man! Esmu pieaudzis vīrietis, precējies, un tagad man tēvs bijis nebijis. Lai stāsta, kā dzīvo, ko dara, kā sieva, kā citi bērni. Vajag arī paēst! Esmu izbadējies kā vilks. Uz galda tik daudz gardumu! Nu jau abi būs izrunājušies. Svecītes būs izdegušas, ieliksim eglē jaunas. Tie ir mūsu Ziemassvētki. Vispār jau man arī pasē tēva vārds ir Askolds, tur krieviski tik smieklīgi rakstīts – Arviss Askoldovičs.
