71. Tad lielās maizes krāsns mutē tiek iešauti rupjmaizes kukuļi, un maizes smarža iespiežas ne tikai visā mājā, bet, liekas, ar to ir piepildīts arī pagalms. No tā vien siekalas saskrien mutē, pašus maizes kukuļus nemaz neredzot.
71. Tad lielās maizes krāsns mutē tiek iešauti rupjmaizes kukuļi, un maizes smarža iespiežas ne tikai visā mājā, bet, liekas, ar to ir piepildīts arī pagalms. No tā vien siekalas saskrien mutē, pašus maizes kukuļus nemaz neredzot. Guste ir darbīga, mierīga un ar savu saimnieces darbošanos tā aizrāvusies, ka šoreiz vedeklas neveiksmes liekas pat nepamanām. Kad pēdējā pirmssvētku dienā sākas galerta vārīšana, aknu pastētes putošana un rolmopšu gatavošana, Guste Alīnai vairs neliekas nekāds cerbers. Šoreiz vīrene pat uzliela vedeklu par glīto aukstās gaļas bļodiņu noformēšanu un ir labā noskaņojumā. Tik apmierinātu arī Arviss māti ilgi neatceras redzējis. Reizēm viņa dzied pie sevis kādas melodijas motīvu un ik pa brīdim pieiet pie mazdēla gultiņas, runājas ar viņu un smīdina, mazā kāju pēdiņas kutinot. Alīnai liekas, ka Gusti kāds ir samainījis. Viņa ir tagad tik jautra un nemaz necenšas Alīnu pamācīt vai atgriezties pie nesenajām domstarpībām. Viņas atrod pat kopīgas sarunas tematu par šo svētku svinēšanu agrāk, Arvisa bērnībā. Tagad te guļ šūpulī Balvis un būs daudzi Ziemassvētki, kas svinēti katrā latviešu sētā jau no laika gala. Liekas, ka Ziemassvētku tuvumam ir kāds maģisks spēks, kas izdzēš visus strīdus un ienes mieru dvēselēs.
Visbeidzot svētku vakarā tiek cepti speķpīrāgi, un tad Arviss ap krēslas stundu no meža atnes veselīgu, kuplu egli, kuras galotne sniedzas vai līdz pašiem lielās istabas griestiem. Māja piesmaržo ar meža un skuju aromātu. Ir sestdiena, un Arvisam uz darbu nav jāiet. Ziemassvētku izbaudīšana tāpēc šoreiz liekas nesasteigta un svinīga. Aizvilkuši logiem biezos aizkarus, jaunie ķeras pie eglītes pušķošanas. Guste sarindo galdā labākos traukus, pie katra šķīvja pieliek gaiši zaļas auduma salvetes ar locījuma vietā iespraustu egles zariņu. To visu viņa dara ar tādu kā sapņainu maigumu un liekas aizdomājusies. Alīna pamana, ka uz galda ir ne trīs, bet četri šķīvji. Nebūs taču viņa mazajam Balvim arī uzlikusi lielā cilvēka šķīvi? Varbūt aicināts kāds ciemiņš? Tomēr Alīna neko neprasa: gan jau viss drīz noskaidrosies. Sasārtusi un mierīga jūtas arī viņa, liekas, ka svētku sajūtai trūkst tikai tāds mazumiņš kā daži atzinīgi vārdi, ko pateikt šoreiz Arvisa mātei un dzirdēt pretī to pašu no viņas.
