65. Par laimi – Guste atkal ik dienas dodas uz fermu jeb kompleksu, kā to tagad moderni sauc.
65. Par laimi – Guste atkal ik dienas dodas uz fermu jeb kompleksu, kā to tagad moderni sauc. Viņa ir ne nu brigadiere, ne vadītāja, drīzāk jau tā pati pārraudze – kontrolasistente, kas ņem piena paraugus, nosaka piena tauku procentus, slaukuma tīrības pakāpi, pārskata atkarībā no atrastā analīžu rezultāta lopa barošanas “racionu”. Liekas, līdz ar mazdēliņa piedzimšanu viņa kļuvusi nevaļīgāka, agri no mājas aizbrauc, vēlu pārbrauc un arī ēdiena gatavošanai vairs gandrīz nenododas. Viņa strādā, Arviss strādā, tikai Alīna, viņasprāt, nestrādā, lai tad arī viņa uzņemas šo mājas darbu. Kad Arviss, kādu vakaru virtuvē māti vienu saticis saka, ka jāpārdomā, kā sadalīt mājas darbus, lai Alīna arī darbūtu nedaudz atpūsties, uguns ir atkal ielaista pakulās:
“Vai tad tas ir kāds milzīgs darbs mājās sēdēt? Ne uz kūti jāiet, nedz citi lielie darbi darāmi? Bērni ir daudzām sievietēm, kas ar visu arī vienas tiek galā. Kad tu biji man mazs…” viņa nepaspēj pateikt, ko viņa tad darīja, jo dēls pēkšņi iziet no virtuves uz savu galu, kā tagad Guste domās sauc jaunās ģimenes istabu un nelielo koridoru. Tagad viņš tik reti runājas tikai ar māti. Parasti viņi trijatā vakariņu laikā satiekas virtuvē, pie galda ātri kaut ko ieēd. Alīna, lai vairotu krūtīs pienu, dzer ķimeņu tēju uz pusēm ar pienu viebdamās un klusēdama un parasti pati ar vīra māti nekādas sarunas neuzsāk. Tas Gusti tracina: būtu Alīna kaut vienu labu vārdu pateikusi, bet nē! Guste jau pati arī nekādas jaukās kopīgās sarunas nevada, tikai kādas vispārīgas frāzes un savus padomus bērna kopšanā un ēdiena gatavošanā, ko Alīna veic sakostiem zobiem: viņas prasmes stipri atšķiras no Ozolos ierastajiem kanoniem. Kad sabrauc pa izejamām dienām raudzībnieki, tad gan Guste viesiem trallina kā cīrulis, mazdēliņu izrādīdama un Balvīša niķīšus un stiķīšus izstāstīdama. Ozolos ik sestdienas un svētdienas tagad ir viesi. Arī skolotāju kolektīvs grib redzēt jauno pilsoni, un tad Guste rīko silto galdu ar gaļas ēdieniem un dažādiem salātiem. Viņa atkal ir visu lielītā saimniece. Visu nākamo nedēļu var atkal ēst uzsildītu ēdienu, raudzībniekiem svētdien gatavoto un pāri palikušo. Tortes un sanestās vīna pudeles viesi pat nespēj pievarēt, viena otra kūka nonāk otrreizējai pārstrādei cūciņu silē. Tādas ir raudzību tradīcijas: dāvana mazajam, torte mammai, vīna pudele tētim. Spēj tik tukšot!
Ir jauka atvasaras diena, kad rudens līdz nākamajam gadam pamet jau salnu postītajai dabai vēl pēdējo siltās vasaras glāstu. Dārzā saulē mirdz zirneklīšu saaustie tīmekļi, kas kā sudraboti stari stiepjas no viena ābeles zara uz otru. Ir svētdiena. Izkāruši lielo bērna autiņu bļodu, Alīna un Arviss sagaida – raudzībniekus, šoreiz tuvākos radus: Alīnas vecākus un Kārli ar savējiem. Šie viesi Gustei neliekas tik svarīgi kā pārējie. Tos viņa atstāj jauno ziņā, jo galu galā Alīnas tuvākie radi esot viņai pašai arī jāuzņem. Ko viņa tur ar savu čalošanu maisīšoties? To viņa pasaka dēlam un, tikai sasveicinājusies ar atbraucējiem, dodas savās gaitās. Izskatās gan, ka tas ir tikai iegansts.
Kaut kas viņai nav pa prātam. Viņai šodien nemaz neesot laika: mēneša beigās jātaisot kompleksā piena pārraudzības atskaites. Lai atvainojot! Ciemiņi to neņem ļaunā, un Alīna pat uzelpo, beidzot viņa ar saviem tuvākajiem varēs izrunāties un izdzīvoties pēc sirds patikas. Kaut kas vārdos nepasakāms ir nogūlies kā mākonis pie viņas un vīramātes attiecību debesīm. Vai tas maz pāries bez vētras un zibeņiem? Varbūt Alīna ir tikai nogurusi, visas jaunās rūpes nesot? Tas viss ar vecākiem jāizrunā, jo neizteiktie vārdi var atskanēt vēlāk pavisam
