Stāsts turpinājumos.64. No desmit tīkamākajiem vārdiem jālozē īstais: Zigmārs, Austris, Ģederts, Uvis, Jorens, Varis, Artis, Harijs, Vilmārs, Balvis.
Stāsts turpinājumos.64.
No desmit tīkamākajiem vārdiem jālozē īstais: Zigmārs, Austris, Ģederts, Uvis, Jorens, Varis, Artis, Harijs, Vilmārs, Balvis. Pēdējais vārds – Balvis – ir Gustes izvēlētais, jo trīspadsmitajā martā, kad kalendārā ierakstīts šis vārds, ir viņas dzimšanas diena. Ja mazdēlam būšot šāds vārds, viņa tikšot arvien pieminēta, kad pašas vairs šai saulē nebūšot. Tas ir spēcīgs arguments. Arviss vārdu loterijā izvelk no visām desmit zīmītēm tieši šo: Balvis! Viņa dēls tā arī tiek nosaukts un piereģistrēts dzimtsarakstu nodaļā. Alīna viņu drīz iemanās saukt par Balīti, un tas skan tik mīļi un aizkustinoši. Galu galā šis vārds ir gluži piemērots: bērns taču ir kā mīlestības balva, ko viņi ir saņēmuši, Laimas roku vadītu. Ozolu dārzā tagad ik dienas salido kā balti baloži uz veļas auklām bērna autiņi, jaciņas cepurītes, krekliņi un gaisīgie marles gabali. Mājas dzīvē tagad ir cita kārtība: rītos Arviss, mīļu skūpstu uz Alīnas vaiga uzspiedis, aiziet savās tikko iesāktajās skolotāja gaitās un ir projām līdz pat vēlai pēcpusdienai. Alīna mājās paliek ar savām rūpēm par dēliņu. Kas gan varēja paredzēt, ka tas ir fiziski tik grūti: autiņu mazgāšana, mājas apkopšana, bērna zīdīšana. Alīna, neskatoties uz medmāsiņas norādījumu barot mazo tikai ik pa trim stundām, neliedz viņam ēst arī citos laikos. Tas arī viņu pašu lieliski nomierina. Tikai ir jāuzmanās, lai Guste nepamana šādas vaļības. Viņa kontrolē visas mājas norises, un tas dara Alīnu vai traku: viņa nekad nav tā koriģēta un mācīta kā tagad. Viņu te vīra māte laikam uzskata par tādu skuķi, kas tikai bīdāms un ik uz soļa pamācāms.
