Ja sabiedrība diskutē par problēmām, ko rada klaiņojoši vai saimnieku nepieskatīti suņi, mednieki nokļūst duālā situācijā. Lai kāda būtu viņu rīcība – seko nosodījums.
Pavisam nesen Vidzemes pusē suņi nodarīja ievērojamu postu aitu ganāmpulkam – saplosīja teju 40 mājdzīvnieku. Vairākkārt medijos ir ziņots par suņu saplosītām stirnām. Klejojošo dzīvnieku bari ir uzbrukuši cilvēkiem. Šādos gadījumos sabiedrība parasti cenšas daļu atbildības uzvelt medību kolektīviem.
Turpretī, ja medību laikā ir iznīcināts kāds brīvā vaļā palaists saimnieku mīlulis, nostāja ir gluži pretēja. Tad mednieki kļūst par ļaundariem, kas nodara pāri dzīvniekam, un viņiem tiek veltītas skarbas replikas. Vai klaiņojoši suņi ir problēma, vaicājām Valsts meža dienesta medību daļas vadītājam Jānim Ozoliņam – speciālistam, kurš vislabāk pārzina Latvijas medību saimniecību.
Veidojas savvaļas suņu populācija
“Klaiņojoši suņi ir problēma,” viņš apstiprina un paskaidro, ka var izdalīt divas šo klejotāju kategorijas. Vieni ir nepieskatīti dzīvnieki, kuri netiek pietiekami baroti. Bieži vien pat ar barošanu viss ir kārtībā, bet suns ir pieradis skraidīt ārpus savas mājas vai saimniecības teritorijas. Īpaši, ja viņam ir medību šķirnes suņa gēni. Tad viņš nepieskatīts kļūst par klaiņotāju un izmanto katru izdevību, lai aizskrietu prom no mājām.
Otra grupa ir bezsaimnieku suņi, kuri dzīvo savvaļā, kas Latvijā diemžēl mīt ne tikai pilsētās, bet arī lauku apvidos. “Esmu personīgi atradis šādu suņu vairošanās migu pamestā bebru mājā,” komentē J. Ozoliņš. Īpaši daudz sūdzību par klaiņojošiem suņiem ir no Vidzemes centrālās daļas – Cēsu apkārtnes. Tam par iemeslu ir blīvi ar viensētām apdzīvotā lauku teritorija un zināmi “siltumnīcas” apstākļi. Klimats Gaujas senlejā ir labvēlīgs – tur ir siltāks nekā vidēji citviet Latvijā. Tam apstiprinājums ir arī siltumu mīlošu savvaļas sugu saglabāšanās šajā apvidū. Suņiem tie ir labvēlīgi apstākļi, un rezultātā jau veidojas to savvaļas populācija.
Nekulturālas sabiedrības pazīme
Jau no padomju laikiem suņi ir iznīcināmo dzīvnieku grupā. Ja ir pārliecība, ka dzīvnieks ir klaiņojošs, medniekiem ir atļauts to šaut. “Īsti civilizēti tas nešķiet un arī nav, bet fakts ir tas, ka šī ir cīņa ar sekām,” uzsver medību daļas vadītājs. Viņš ir pārliecināts, ja suns dzīvo savvaļā, tad tā ir nekulturālas sabiedrības pazīme. Daudzās valstīs šāda situācija vispār nav iedomājama. Īpaši, ja mēs sevi uzskatām par Ziemeļvalsti. Dienvidos – Spānijā, Itālijā – bezsaimnieku kaķi vai suņi ir parasta lieta, bet mūsu apstākļos šie dzīvnieki nevar pietiekami sevi nodrošināt, tāpēc kļūst par postītājiem un zagļiem. Pa nakti pārbauda mājas dzīvnieku barības traukus vai pat uzbrūk mājdzīvniekiem, ja tie netiek pieskatīti.
Vaina ir jāuzņemas saimniekam
Vaicāts, kādos gadījumos drīkst iznīcināt klaiņojošus suņus,
J. Ozoliņš uzsver, ka mednieki nedrīkst un arī nevēlas šaut suņus atrauti no citām medību tiesību izmantošanas reizēm. Līdzīgi kā ar jebkuru nelimitētu dzīvnieku medībām, tās drīkst notikt tikai, ja šajās platībās ir noslēgts līgums ar zemes īpašnieku, ja medības ir pieteiktas likumā noteiktajā kārtībā vai ja medniekam ir kādas citas medīšanas atļaujas. Šādos gadījumos klaiņojošu dzīvnieku drīkst nogalināt. Ir bijuši daži gadījumi, kad organizētas tikai suņu medības, bet 80 procentos gadījumu klaiņotāji tiek iznīcināti citu dzīvnieku medību laikā.
Medību sezonā praktiski ik diennakti kāds no medniekiem atrodas savās medību platībās. Tas nozīmē vien to, ka klejotājus sastapt ir pietiekami lielas iespējas. Tomēr katra situācija tiek kritiski izvērtēta un galējais lēmums pieņemts tikai gadījumos, ja šis suns ir nepārprotami klaiņojošs vai nodara kādu kaitējumu. “Tā vispirms ir suņa īpašnieka atbildība, ja trešā persona vai mednieks var uzskatīt dzīvnieku par klaiņojošu. Suns ir bez kaklasiksnas, uzpurņa, nepieskatīts un attālinājies no saimnieka. Šādos gadījumos pārmest medniekam nevar. Vaina ir jāuzņemas saimniekam,” komentē J. Ozoliņš.
Kaklasiksna, veste vai kas cits
Šobrīd Medību likumā un noteikumos tiek sagatavotas izmaiņas, kas nākotnē paredzēs, ka suns, kas piedalās medībās, būs jāaprīko ar speciālām atšķirības zīmēm. Tā varētu būt noteiktas krāsas kaklasiksna, veste vai kas cits. Izmaiņas varētu būt spēkā pēc gada vai pusotra. Vienlaikus kā risinājumu speciālists redz dzīvnieku elektronisko iezīmēšanu jeb čipēšanu. Tas atrisinātu daudzas problēmas. Vispirms jau varētu ne vien identificēt suņus, bet arī prasīt atbildību no viņu saimniekiem.
