“Būs vētra, ezers veļ svina melnus viļņus tieši tāpat kā toreiz, kad bojā aizgāja Edvīns – mana vienīgā un patiesā mīlestība,” salīgi salikusi ciešāk jakas stūrus, nodomā Nadīna un ieiet atpakaļ siltajā virtuvē.
“Būs vētra, ezers veļ svina melnus viļņus tieši tāpat kā toreiz, kad bojā aizgāja Edvīns – mana vienīgā un patiesā mīlestība,” salīgi salikusi ciešāk jakas stūrus, nodomā Nadīna un ieiet atpakaļ siltajā virtuvē. No kaktiem pretī veras melni sodrēji, bet Nadīna par to nebēdājas. Šeit viņa jūtas kā svētnīcā.
Kad cēla šo māju, tad par virtuvi bija teikšana tikai viņai. Te no Norberta tika apslēptas daudzas lietas. Arī slepus vēlāk plūktie mīlas skūpsti. Norberts droši vien domā, ka viņš ir viņas īstais un vienīgais. Greizsirdīgs un skops, īsts vagars, ne vīrs! Pat slims būdams, neliek mieru. Vienmēr vajag sēdēt klāt. Nadīna to pacieta lielā niknumā. Tas izpaudās viņas straujajās kustībās un ārējā nevīžībā. Savu lielo mīlestību Nadīna, pat kapā gulēdama, neaizmirsīs. Tagad Norberts ir kļuvis nespēcīgs un nevar izsekot līdzi Nadīnas gaitām, tomēr uzmana, lai viņa lieki nesēdētu dīkā. Dzen kā vadzi sienā. Tik vien ir kā šī melnā, piekvēpusī virtuve. Aiz plānās sienas viņa dzird, kā Norberts sauc:
– Nadīn, Nadīn, kur tu paliki? Dzert gribu!
– Vai citu neko? – viņa, dusmas valdīdama, jautā un pieiet pie sen apnikušā vīra gultas. Nadīna pati vairs nav jaunā, tikai acīs nodevīgi deg jauno dienu uguns. Padevusi dzert dienā uzlieto liepziedu tēju, viņa ieiet virtuvē, atsēžas plīts priekšā uz bērza bluķīša un iegrimst atmiņās.
* * *
Cik viņai toreiz bija gadu? Laikam jau deviņpadsmit, kad vienā ballē viņu uzlūdza melnmatains, stalts jauneklis. No pirmajiem soļiem valša ritmā abi juta, ka turpmāk viņi piederēs tikai viens otram. Nadīna dega zem vīrieša asā tvēriena. Vēlāk sasarkuši viņi izgāja ārā, un rudenīgā nakts bija viņu mīlas liecinieks. Nadīna nepretojās. Viņi burtiski viens otru dzēra. Viņu sauca par Edvīnu. Abi satikās katru dienu un nebēdājās nenieka par ļaužu runām. Tēva mājās Nadīnai bija sava istaba ar atsevišķu ieeju no priekšnama. Te pagāja viņas skaistākie mirkļi mūžā. Edvīns strādāja par galdnieku. Ja nebija steidzamu pasūtījumu, tad gāja peļņā. Pamazām runas apklusa. Vecāki jau klusībā cerēja, ka beidzot mājās būs jauns saimnieks. Bet, kad jaunie nepratās, māte bija jautājusi tieši. Par to Nadīna bija tikai pasmējusies: – Kas man daļas gar mēļu trinējiem? Kad pienāks laiks, tad paši zināsim. Pūru jau nevienam neprasīsim, par to vari būt droša, māt.
– Tādiem kā tev šajā pasaulē nav viegli, – māte nopūtusies atbildēja.
Tomēr nākamajā naktī viņi norunāja, ka viens otram uz mūžu piederēs rudenī. Un, pieglaudušies viens otram, zvērēja kopā iet līdz mūža galam. Vasara bija tikai pilnbriedā. Tagad viņi roku rokā staigāja pa ballēm un visi zināja viņu turpmākos nodomus. Tomēr viņai reizēm uzmācās neizskaidrojamas bailes. Bailes, ka Edvīns varētu pazust. Kur tieši? To viņa nevarēja pateikt. Karš jau bija beidzies, un jaunu karu tauta negaidīja. “Uztraucos tāpēc, ka ļoti mīlu,” sprieda Nadīna. Nē, greizsirdīga viņa nebija un nevaktēja, kurp iet Edvīns. Galvenais, ka naktī abi gulēja blakus.
Tad pienāca vakars, kuru Nadīna nekad neaizmirsīs. Patiesībā tas ir viens vienīgs sāpju kamols, kurā viņa tinas vēl šodien. Bija palikusi tikai nedēļa līdz kāzām. Tovakar ezers meta tumšus viļņus. Mežs šņāca no vēja brāzmām. Pret vakaru tās pieņēmās spēkā. Mājai visi kakti krakšķēja. Edvīns bija aizgājis līdz kādam savam paziņam, lai uzaicinātu uz cūku bērēm. Sāka līt, vēlāk lietus pārgāja krusā. Satumsa. Edvīns nenāca.
– Varbūt palika pa nakti, – māte mierināja. Nadīna sliecās ļaunu nedomāt un devās pie miera. Pusnaktī viņa pietrūkās sēdus. Šķita, ka Edvīns sauc palīgā.
– Māt, tēv, ar Edvīnu noticis kaut kas slikts! Es dzirdēju viņa balsi!
– Ej nu, auša, kas tās par runām! – norāja māte.
– Tavs Edvīns noteikti guļ un sapņo par tevi, – piebilda tēvs.
Tomēr Nadīnai tas bija vājš mierinājums. Novārtījusies līdz gaismai bez miega, viņa cēlās augšā. Palīdzējusi mātei nokopt traukus, viņa gatavojās iet meklēt Edvīnu. Taču tas vairs nebija vajadzīgs… To viņa saprata, kad smagiem soļiem istabā ienāca Edvīna paziņa – tas, pie kura viņš bija aizgājis.
– Gunār, kur Edvīns? – kā ļaunu paredzēdama, iekliedzās Nadīna. Gunārs stāvēja nokārtu galvu.
– Koks… – viņš izmocīja. Nadīna kā bez spēka saļima uz grīdas.
Pēc trīs mēnešiem no istabas iznāca pavisam cita Nadīna. Šī izskatījās pēc pusmūža sievas, kura izgājusi cauri dažādiem pārbaudījumiem. Tikai acis bija tās pašas, bet cilvēkos tās slēpa savu īsto dabu. Nadīna ļaudīs izgāja skarba, nepie-
ejama. Pamazām no viņas sāka vairīties.
– Meit, vai nebūs par ilgu sērot? Jau divi gadi pagājuši.
– Es viņu nekad neaizmirsīšu, liec mani mierā, – jau nesavaldīgi atkliedza Nadīna. Raudāt viņa nespēja. Asaras bija sen izraudātas, bet jaunas neradās. Tikai sirds bija sadalījusies gabaliņos, nemierīgi krūtīs dauzījās. Taču ar viņu notika tāpat kā ar citām jaunām būtnēm. Sāpes aprima, seja noskaidrojās. Viņa atrada darbu pagastmājā.
Kādā rītā, kad visa pasaule gavilēja jaunam pavasarim, Nadīna izdzirdēja svešu balsi. Pacēlusi galvu, viņa ieraudzīja vīrieti vidējos gados, varbūt arī jaunāku. “Interesanti, no kurienes te tāds uzradies?” viņa, pacēlusi galvu, nodomāja un atkal pievērsās darbam. Pārnākusi mājās, Nadīna satika māti, kura plūca sivēniem zāli.
– Labi gan, ka beidzot pagastā būs savs lopu dakteris, – māte priecājās. – Vai tad neredzēji? Par Norbertu saucot, tā vismaz Velta ienākusi stāstīja, – māte negribēja sarunu pārtraukt.
– Lopu dakteris? Nezinu gan, – Nadīna izklaidīgi atbildēja. Domas atkal kā piekaltas kavējās pie Edvīna.
– Meit, ja nu viņš ir brīvs cilvēks, tev tomēr vajadzētu vairāk par sevi padomāt.
– Ko tad man darīt? Uz ceļa gulties priekšā vai? It kā citu meitu trūktu?
– Nu, nu, toties tev ir pūrs.
– Tās piecas vistas vai? – Nadīna ironizēja.
– Labi, labi, bet nu nāc ēst, citādi ļaudis domās, ka tev ir dilonis.
– Lai domā, – attrauca Nadīna, tomēr cēlās un gāja līdzi mātei.
– Kaut nu tev, meit, laimētos, vēl tak esi pavisam jauna, – māte, liedama bļodā zupu, bilda.
– Ko tu vari mūžīgi par to runāt! Es jau teicu, ka nevienu vairs negribu. Nevienu, māt, saprati, nevienu! Edvīns man bija pirmais un pēdējais.
– Vai tad es ko ļaunu gribu? Tēvs solījās garāmejot iebraukt bodē, cukura vairs tikpat kā nebija, arī eļļu pasūtīju. Varbūt kaut ko būs vairāk uzzinājis par to lopu dakteri.
Nadīna neko neatbildēja. Alma Amoliņa vairs neuzdrošinājās neko teikt. Pēc slimības Nadīna bija viegli ievainojama, un viņa savā prātā pārlika, vai neaiziet pie Cimdiņmātes parunāties par meitas veselību. Vai nu viņai, izslavētai zintniecei, neatrastos kāda tēja. To cukuru jau arī Alma bija pasūtījusi, vairāk domādama par Nadīnu. Cimdiņmātei aiznestu, lai apvārdo. Kamēr Nadīna, garu domu vērpdama, kavējās pagātnē, bet māte kala plānus, kā palīdzēt meitai, pārbrauca tēvs.
Jēkabs Amoliņš pēc dabas bija mazrunīgs un vairāk par visu pasaulē mīlēja zirgus. Parasti viņš nestāstīja, ko redzējis un dzirdējis, bet šoreiz jau pēc izskata varēja manīt, ka nu reiz Jēkabtēvam ir kaut kas sakāms. Alma, salikusi rokas klēpī, pacietīgi gaidīja.
– Satiku jauno dakteri. Bija ienācis nopirkt maizi. Kopā nācām ārā no bodes. Pienāca arī pie mūsu Bēra un teica, ka tik skaistu zirgu sen neesot redzējis. Tam cilvēkam acis ir īstajā vietā, prot atšķirt mantu, – tēvs lepni beidza savu stāstāmo.
“Nebūtu slikta partija, kaut tikai Nadīnai viņš patiktu, tad jau varētu noorganizēt arī satikšanos,” sevī sprieda Alma. Nākamās dienas pagāja vienā steigā. Pavasaris prasīja dažādus papildu darbus. Pienāca Vasarsvētki, tuvojās Jāņi. Jau divas reizes viņa bija tikusies ar Norbertu. Tiesa, vairāk garāmejot, bet vienalga Nadīna samulsa no vīrieša urbjošā skatiena. Pēdējā reizē viņš bija jau tiešāk noprasījis, vai varot cerēt uz nopietnāku satikšanos. Šis jautājums satrauca Nadīnu. Viņa nolēma aprunāties ar draudzeni.
Rasma baroja vistas un, ieraudzījusi Nadīnu, nopriecājās par šo tikšanos. Viņa aicināja istabā, lai nākot nobaudīt kūku. Rasma šajā ziņā bija nepārspējama. Viņa vienmēr izmēģināja, ja uzzināja jaunu recepti. Nogaršojusi cepumu, Nadīna iesāka runāt par Norbertu.
– Ko tu saki par viņu?
– Kā lai to saka… Glīts jau viņš ir, es teiktu, ka vīrietim mazliet par daudz. Varbūt tāpēc mīļākās mainījis kā cimdus un tagad stāsta, ka nupat pametis otro sievu. Cik tur taisnības, nezinu. Esot arī bērni – viens vai divi, bet tas arī tikai baumu līmenī. Bet, kopumā ņemot, viņš ir izglītots, labi nopelna, kāpēc gan laist garām šādu izdevību? Tāpēc padomā labi, Nadīna, vai ir vērts laist garām savu jaunību. Edvīns pat priecātos, – kā aizvien savas domas atklāti pauda Rasma.
– Tu tā domā? Iespējams, ka tev savā ziņā ir taisnība.
Brīdi vēl patērgājušas, abas šķīrās. Tonakt Nadīna ilgi neaizmiga. Viņa pārdomāja Norberta uzaicinājumu. Satikšanās iznāca agrāk, nekā bija domāts. Jau nākamajā vakarā māte deva ziņu, ka apslimusi sivēnmāte. Nadīna gan nekādu vainu neredzēja, bet šoreiz neko neteica. “Lai jau māte rīkojas pēc sava prāta,” viņa nodomāja. Norberts atbrauca tieši uz vakariņu laiku. Apskatījis sivēnmāti un devis padomu ēdināšanā, viņš kopā ar Jēkabu aizgāja apskatīties zirgus. Tikmēr māte priecīgi tecēja no klēts uz virtuvi.
– Lai nu saka, ko grib, bet vīrieša cilvēks viens nav dzīvotājs, – sprieda Alma, sparīgi griezdama speķi. – Izej laukā un nogriez gladiolas, – viņa mudināja Nadīnu.
– Māt, viņš taču atbrauca darba darīšanās, ko viņš padomās par mums?
– Kārtīgs cilvēks nedomās neko!
Almai izrādījās taisnība. Norberts jutās aizkustināts. Kad vēl tēvs no pagraba uznesa Jāņiem domāto alu nogaršot, jautrība uzsita augstu vilni. Atvadoties Norberts cieši ieskatījās Nadīnai acīs un ilgi turēja viņas roku savējā. Nadīna juta dzīslās bangojam asinis. Viņa tomēr bija dzīva. Pēc pusgada abi apprecējās. Norberts paziņoja, ka viņam esot dēls, bet Nadīna viņu vēl nebija redzējusi. Kopīgus bērnus abi nevēlējās. Plauka rocība, tikai nebija mīlestības. Nadīna nīka zem vīra rokas. Viņa tomēr vēlējās nedaudz laimes, bet Norberts to izlikās neredzam. Pamazām Nadīna atkal ierāvās sevī un izlikās nemanām, ka Norberts mašīnā vizina jauno veikalnieci. Tikai savilka uz acīm ciešāk lakatiņu, lai neredz saraudātās acis. Viņa gribēja, lai vīrs nāktu palīgā pastrādāt siltumnīcā, bet viņš izlikās, ka nav dzirdējis, un sasmaržojies lepni iekāpa mašīnā. Tas Nadīnai bija par daudz, un, no sirds izraudājusies, viņa aizgāja pie miera. “Kā tāda verdzene, pat gulēt netieku bez pusnakts!” viņa vēl nevarēja nomierināties. Tad notika nelaime – Norberts cieta avārijā. Iznācis no slimnīcas, viņš vairs nebija staigātājs. Nadīnai sākās īstas mocības. No viņa varēja paglābties tikai virtuvē.
– Liec Norbertu pansionātā un nāc dzīvot pie manis, – aicināja ciemos atbraukusī Rasma.
– Apdomā, ko tu runā! Nāc labāk apskaties, kādi skaisti tomāti aizmetušies. Atbrauc ciemos, kad tie būs jau gatavi, – Nadīna aicināja draudzeni.
– Nadīn, Nadīn, kāpēc es tevi toreiz mudināju iet kopā ar Norbertu! Vai tu to maz vari piedot? – smeldzīgi iejautājās Rasma.
– Ko nu vairs cilā vecas lietas… Pati jau nebiju bez vainas. Tāpat bija sava patikšana. Vēlāk radās spīts, es strādāju kā bez sāta un tā pamazām apraku sāpes par Edvīnu. Tagad kā krītu, tā guļu kā beigta. Tikai reizēm esmu kopā ar viņu.
– Nadīn, vai tiešām Edvīns no tavas sirds nav pazudis?
– Nē, Rasma, viņš ir dzīvāks par dzīvu! – Nadīna atbildēja tik kaismīgi, ka Rasma izbijās.
* * *
Ārā pieņemas vējš. Nadīna pieceļas un iziet priekšnamā. Viņai salst. “Šodien ir tieši tāds pats laiks kā toreiz, kad aizgāja Edvīns. Rīt viņam dzimšanas diena…” Nadīna sāpīgi ievaidas. Ārā kaut kas nobūkšķ. Nadīna paņem bateriju un, uzvilkusi jaku, iziet uz lieveņa. Sejā brāžas vējš. Viņa nolemj aiziet līdz siltumnīcai un paskatīties, vai nav atrautas vaļā durvis. Uz pēdējā pakāpiena paslīd kāja. Nadīna sagrīļojas un mēģina noturēties, bet no jauna uznākusī vēja brāzma to neļauj. Viņai sareibst galva, krūtīs iesitas skaudras sāpes, gar acīm pazib Edvīna stāvs, tad viss satumst…
– Nadīn, Nadīn, padod dzert! – sauc Norberts. Nadīna nenāk, tad viņš sāk dauzīt sienu ar nūju.
Nadīna guļ uz valgās zemes. Viņas lūpās ir ievijies laimīgs smaids, jo nu viņa ar Edvīnu atkal ir kopā, šoreiz uz visiem laikiem.
