Šajās aukstajās ziemas dienās aitām dzimst jēri. Apes pagasta bioloģiskās saimniecības “Stradiņi” saimnieks Jānis Oplucāns aitu mātes no ganību novietnes pārvedis uz bijušajā lopu kompleksā iekārtoto kūti, kur aitas ir labāk pasargātas no aukstuma, mitruma un caurvēja.
Ganāmpulkā ir 200 aitas
“Šajos astoņos gados, kopš man ir Romanovas aitas, būs izaudzēts vairāk nekā 1000 jēru. Ne velti saka, ka tās esot pašas auglīgākās aitas pasaulē – divos gados aita var atnesties pat trīs reizes. Turklāt parasti nav mazāk par diviem jēriem. Manā ganāmpulkā lielākais skaits ir bijis 5 jēri. Skatos, ka tagad viena mamma ir tāda dūšīga, tai varbūt būs vairāk jēru. Kāds jērs var būt mazāks, bet visi ātri pieņemas svarā,” stāsta J.Oplucāns.
Pirmās piecas aitu mātes viņš iegādājās Līgatnē, bet tagad tiek turētas apmēram 100 aitu mātes. Atsevišķi ir jēri, kuri dzimuši novembrī. Tie ir jau krietni paauguši. Bet iepriekšējā naktī divi dzimušie ir vēl pavisam sīki. Tie ir pat mazāki nekā mūsu vietējām aitām. “Esmu lasījis, ka dažai aitai piedzimst pat deviņi jēri, tāpēc tie nav lieli,” uzsver Jānis. Interese par romanovietēm esot liela. J.Oplucānam regulāri zvana no dažādām vietām: Rēzeknes, Kuldīgas, Dobeles un prasa pārdot, taču visu pieprasījumu nevar apmierināt. Tiesa, Alūksnes un Apes pusē joprojām nav neviena cita audzētāja, kura ganāmpulkā būtu apmēram 200 Romanovas šķirnes aitas. J.Oplucāns atzīst, ka izdarījis pareizu izvēli par labu šai aitu šķirnei. Tomēr par Romanovas šķirnes audzēšanas saimniecību kļūt nevēlas, jo tām, viņaprāt, ir grūti izpildāmas prasības.
Vēlas žāvēt aitas gaļu
Šīs šķirnes aitas ir pieticīgas, turklāt saglabā labu miesas stāvokli arī tad, ja barības ir mazāk vai tās kvalitāte nav sevišķi laba. Saimnieks aitām sagatavo sienu rulonos, kas ar savu tehniku iznāk lēti. Rulonu skābbarību viņš neatzīst, lai gan aitām tā garšo. “Pamēģināju, bet palika bail un žēl, jo kopā ar aitām ir arī mazie jēri. Tāpēc ziemā sasalušu skābbarību labāk nedot,” atzīst J.Oplucāns. Jau kopš vasaras viņš aitu mātēm izbaro placinātus graudus, bet rudenī ar tiem piebaro jaunos auniņus. Ienākumus gūst, pārdodot galvenokārt aitas gaļai un vaislas dzīvniekus. Gadā iznāk pārdot apmēram 50 jaunās aitas. Tas nav liels apjoms, tomēr ienākumi un platībmaksājumi ļauj noturēties pa nullēm. ”Jēriem gaļa ir sulīga, turklāt tā nav trekna, kā ierasts domāt par aitas gaļu. Pēc garšas Romanovas aitu gaļa atgādina medījuma, īpaši stirnas, gaļu,” skaidro J.Oplucāns. Iepazīstot igauņu pieredzi Setomā, kas ir Apes pilsētas sadarbības partnere, Jānim interesi radīja žāvēta aitas gaļa. Igauņi to pārdod tirgū. Arī viņš labprāt žāvētu aitas gaļu, taču bioloģiskās kautuves ierīkošana ir ļoti dārga. Bet vest aitas uz kautuvi Zaubē un atpakaļ – neatmaksājas.
J.Oplucānam bijusi arī doma ierīkot nelielu ādu ģērētavu savām vajadzībām, bet Pārtikas un veterinārais dienests nedeva savu piekrišanu. Pārāk tālu ir Tukuma novada Sēnes pagasta “Lejnieki”, kur jau gatavojas ģērēt aitu ādas. Tur tiek arī meklēts šuvējs, kas gatavotu vestes, mašīnu sēdekļu pārvalkus vai paklājus. Romanovas šķirnes aitām ir ļoti plānas un mīkstas ādas, it sevišķi jaunajām aitiņām.
Aitkopība nav ienesīga
Pieredzes braucienā Skotijā, kur uz katru iedzīvotāju ir 3 aitas, J.Oplucāns secināja, ka arī šajā valstī veikalos aitu gaļu piedāvā maz. “Bijām saimniecībās, kurās ir pat 3000 aitu ganāmpulks, bet aitu gaļu reti kur redzējām,” salīdzina J.Oplucāns. Lai gan pēdējos gados mūsu valstī ir ievērojami audzis aitu ganāmpulku skaits, arī te veikalos to nopirkt var reti. Aitkopis smejas par Zemkopības ministrija atzinumu, ka šai nozarei ir perspektīva. “Kas tā par perspektīvu, ja nevaru aitas pārdot par normālu cenu? Atbrauca pie manis turki un piedāvājās pirkt par 1,20 latiem dzīvsvara kilogramā. Taču pēc tam vairākas nedēļas velti gaidīju un nācās atdot uzpircējiem par puscenu. Arī aitas gaļas pircējiem šķiet, ka maksāt 2,50 latus kilogramā ir dārgi,” secina saimnieks. Romanovas aitām ir gara un salīdzinoši cieta vilna. Tā ātri aug, tāpēc varētu cirpt pat 3 reizes gadā. Taču vilnu nav, kur likt. Tāpēc J.Oplucāns aitas cērp reizi gadā un vilnu sadedzina ugunskurā. Kādreiz Krāslavas pusē bijis vilnas pārstrādes uzņēmums, kurā romanoviešu vilnu vērpa klāt Latvijas tumšgalves vilnai, iznākusi skaisti pelēka. Tas ir vēl viens apliecinājums, ka aitkopību grūti atzīt par ienesīgu nozari. No aitām būtu jāizmanto viss – vilna, āda un gaļa, lai tāds atzinums būtu pamatots.
