Ilze Lipstoka, Apes novada domes Finanšu un grāmatvedības nodaļas vadītāja
Latvija jau nav tikai Rīga
Arī mans dēls strādā Rīgā. Protams, gribētos, lai cilvēki paliek šeit, taču Apes novads nevar nodrošināt ar darbu visus speciālistus. Jaunieši mācās Rīgā, iegūst specialitāti un nereti paliek uz dzīvi tur, jo tur ir iespējas. Mans dēls nemaz nedomā atgriezties laukos, vismaz ne pagaidām. Arī es uzskatu, ka Rīga nevar iztikt bez lauku cilvēkiem, viņu gudrajiem prātiem un darba. Atalgojums gan priekš Rīgas nav pietiekams. Ar to nepietiek, lai labi dzīvotu. Arī Rīga nepiedāvā nekādas medus maizes, ir jāmeklē arī otrs darbs, lai spētu samaksāt īri. Tāda ir tā ikdiena, un būšana Rīgā nebūt nenozīmē vieglāku dzīvi. No malas var šķist, ka Rīgā ir vieglāk, taču tā nebūt nav. Izdevumi ir pietiekami lieli. Laukos dzīve ir vieglāka, un es priecātos, ja būtu vairāk darba iespēju pie mājām, bet pagaidām tā nav. Uzskatu, ka ir jāmainās valsts politikai. Ir jāsāk novērtēt tas darbs, kurš tiek veikts šeit, laukos un reģionos. Latvija jau nav tikai Rīga! Latvija beidzas ar pierobežu. Šeit cilvēki strādā ar lielāku atdevi un cīnās par izdzīvošanu. Ja valsts politika būs vērsta uz lauku reģioniem, tad arī mūsu bērni un tie, kuri strādā ārzemēs, atgriezīsies. Ir labi, ka ir darbs, taču samaksa nudien nav liela. Problēma ir tā, ka daudz kas tiek virzīts tikai uz lielajām pilsētām, bet ir jādomā arī par lauku cilvēkiem, tiem, kas dzīvo viensētās. Ja par to nedomās valsts līmenī, tad uz atgriešanos no Rīgas vai citas valsts var pat negaidīt. ◆
Pāvels Melnis, pārcēlies no Rīgas uz laukiem
Varu būt “simtlatnieks”, bet dzīvot daudz labāk
Iepriekšējā darbā saņēmu labu algu, taču izvēlējos atgriezties uz dzīvi laukos, jo mani saistīja šis dzīvesveids. Bieži vien Rīgā piedāvā darbu par 300 latus lielu atalgojumu, taču pienākumi ir uzlikti dubultīgi vai trīskārtīgi. Par vienu un to pašu samaksu jāveic vairāki pienākumi, un tas tiek uzskatīts par normālu rīcību. Uzskatu, ka Rīgā nevar izdzīvot ar 300 latiem. Latvijā neviens negrib daudz maksāt, tā diemžēl ir izplatīta tendence. Laukos es varu būt “simtlatnieks”, bet dzīvot daudz labāk nekā Rīgā par 300 latiem. It sevišķi, ja es nepatērēju alkoholu un cigaretes. 300 lati Rīgā ir ļoti maza nauda. Te, laukos, es malku pats varu sarūpēt, bet pilsētā jāmaksā par apkuri. Visi maksājumi ir dārgi. Tagad neatgrieztos Rīgā, ja nu vienīgi pelnītu tik daudz, ka varētu atļauties noalgot darbinieku, kurš pieskatītu un parūpētos par manu saimniecību. Par 100 latiem to diez vai kāds darīs. Esmu šeit pieradis, un ne jau tikai naudā ir laime, bet ir jābūt arī sakoptai videi. Nezinu gan, vai Rīgā tā ir, vai tā man spēj tādu piedāvāt. Uz Rīgu jādodas uz naudu orientētiem cilvēkiem, bet es esmu radošs un man vajag rīcības brīvību. Darba devējam Rīgā man būtu jāpiedāvā ne tikai labs atalgojums, bet arī jāpiedāvā man rīcības brīvība. Naudai, ko varētu piedāvāt Rīgā, ir ne tikai jānodrošina mana eksistēšana, bet arī citas lietas, pie kurām esmu pieradis, dzīvojot laukos. Tā ir arī spēja un vēlme rīkoties patstāvīgi. ◆
Kristaps Plaums, strādā Rīgā
Domāju deklarēties atpakaļ Alūksnes novadā
Uzskatu, ka tad, ja Rīgai mēs esam nepieciešami, tai arī būtu par mums jāpadomā. Lai gan pats ikdienā sabiedrisko transportu izmantoju reti, tomēr jaunā kārtība man nešķiet taisnīga pret reģionu iedzīvotājiem, kuri tagad būtībā ir spiesti deklarēties Rīgā. Viņiem gandrīz vai nav citas izvēles. Rīgas domes koalīcija nekaunīgi izmanto to, ka galvaspilsēta ir mērķis un bieži vien arī vienīgā iespēja cilvēkiem no reģioniem, kuri vēlas strādāt vai izglītoties. Ja studentiem ir iespēja deklarēties kopmītnēs, tad daļa strādājošo, kuri arī visbiežāk izmanto sabiedrisko transportu, tagad ir neapskaužamā situācijā, jo bieži vien dzīvokļu saimnieki īrniekiem neļauj deklarēties viņu dzīvesvietās. Ko gan darīt šiem cilvēkiem? Tā nav patīkama situācija, un valstī nevajadzētu tādai rasties. Visvairāk žēl ir to pašvaldību, kuras ar savu piedāvājumu deklarētajiem iedzīvotājiem nespēj izkonkurēt Rīgu. Tā jau zaudējušas lielu daļu nodokļu maksātāju, tām vēl tiek atņemta daļa iedzīvotāju. Lielajām pilsētām tas nav tik būtisks zaudējums, bet mazajām gan. Cilvēki aizplūst un līdz ar to arī nauda. Pašvaldības lielu daļu līdzekļu iegulda izglītībā, radot darbaspēku Rīgai, kura tagad grasās paņemt pēdējos nodokļu maksātājus sev. Pats gan personisku iemeslu dēļ esmu deklarējies Rīgā, bet ar jauno gadu domāju deklarēties atpakaļ dzīvesvietā Alūksnes novadā, jo tas ir viens no veidiem, kā pretoties šai netaisnīgajai rīcībai. Neuzskatu to par godīgu. ◆
