Ja vien ir vēlēšanās, alūksnieši Latvijas Kultūras akadēmijas absolventi dramatisko aktrisi Antu Aizupi var ieraudzīt LNT televīzijas filmas seriālā “Tikai nesaki man Bizu!”, taču viņas dalība Ričarda Deila dokumentālajā filmā “Titāniks”, Nacionālā teātra izrādē “Leo. Pēdējā bohēma” vai izrādē “Āda” daudziem droši vien tā arī paliks “aiz kadra”. Tomēr novadnieki var būt priecīgi un lepni, atzīstot – jaunā aktrise Anta Aizupe ir alūksniete. Ieskatu viņas saspringtajā ikdienas ritmā var gūt sarunā, taču Antai nepatīk stāstīt par iecerēm, domām un izjūtām, tāpēc tajā ir galvenokārt fakti, kā viņa pati saka.
– Cik bieži vēlies un vari būt Alūksnē?
– Alūksnē esmu apmēram reizi divos mēnešos, bet gribētos biežāk. Nereti ir tādi brīži, kad šķiet – ja tagad varētu iesēsties mašīnā un aizbraukt uz Alūksni!
– Kā tevi ietekmē galvaspilsētas straujais ritms?
– Salīdzinoši ar pasaules lielajām metropolēm Rīga skaitās maza, bet tas nekādā ziņā nemaina tās straujo ritmu. Man patīk, kā reiz teica režisors Kirils Serebreņņikovs: “Laimei man vajadzīgs skaistums un brīvība. Man ir svarīga laba saruna, vēl vajag, lai būtu ceļojums pretī nezināmajam, laime man ir neapstāšanās.” Ar mani ir līdzīgi. Brīžos, kad ir sajūta, ka visa ir par daudz, nāku mājās, esmu klusumā, izslēdzu telefonu, palasu un eju gulēt, labākajā gadījumā – braucu uz mājām, pie savējiem.
– Šķiet, ka veiksme pavada ceļā – nospēlētas vairākas interesantas lomas gan teātrī, gan filmās. Kura ir pašai tuvāka?
– No izrādēm mīļākā loma ir izrādē “Āda” (režisors Andrejs Jarovojs, Ģertrūdes ielas teātris) un “Stokholmas sindroms” (režisors Regnārs Vaivars). “Stokholmas sindroms” bija vasaras projekts, bet “Ādu” spēlējam katru mēnesi. Man ir prieks, ka beidzot ir kāds darbs, kuru gribas spēlēt un izspēlēt. Ļoti patika filmēties Aika Karepetjana šausmu filmā “MOŽ”, kuras pirmizrāde gaidāma rudenī. Tas nebija viegls uzdevums. Bet tā ir neatsverama pieredze. Un Aiks ir fantastisks režisors, kurš zina, ko grib, un prot strādāt ar aktieriem.
– Protams, daudzus alūksniešus īpaši interesē izrāde “Leo. Pēdējā bohēma”, kuras galvenais tēls ir novadnieks Leo Kokle. Turklāt Raimonds Pauls un Lana, kuras lomu pati atveido…
– Arī šī izrāde man ir īpaša. Tieši Lanas loma mani daudz vairāk tuvināja šim darbam. Tā ir īpaša, jo ir ļoti liela atbildība atveidot personāžu, kurš uz tevi raugās no skatītāju zāles. Kopā ar Ģirtu Liuziniku, kurš atveido Raimondu Paulu, bijām ciemos pie komponista un daudz runājām. Viņi stāstīja par Leo Kokli un kā tolaik dzīvojuši, uzdzīvojuši un viens otru atbalstījuši. Tā bijusi īsta draudzība, kāda ir reti sastopama. Šīs sarunas rosināja mums pašiem domāt, ko nozīmē īsta draudzība, mīlestība un ko vērts ziedot mākslas vārdā. Šīs ir tādas lietas, par kurām runā daudz un daudzi. Bet, kad sastopas aci pret aci ar tik pieredzes bagātiem cilvēkiem kā Lana un Raimonds Pauls, atliek tikai klausīties pavērtu muti, jo viņu stāstījums ir dzīvs, aizraujošs un īsts.
– Internetā lasīju, ka dokumentālās filmas “Titāniks” režisors Ričards Deils uzteicis Leonardas Ķesteres un tavu saspēli.
– Man prieks, ka viņš mūs uzslavēja! Filmā Leonarda atveido manu māti, angļu aktieris Oskars Pīrss – manu brāli, un filmēšanās laikā mēs arī bijām viens otram blakus kā ģimene. Domāju, ka tas palīdzēja filmēšanas laukumā uzturēt dzīvas un nesamākslotas emocijas.
– Vai pati esi skatījusies TV seriālu “Tikai nesaki mani Bizu!”? Varbūt vari mazliet atklāt, kādus pavērsienus sola turpmākās sērijas?
– Esmu redzējusi pirmās sērijas, bet tagad nesanāk skatīties, jo laikā, kad demonstrē filmu, man ir izrādes vai mēģinājumi. Seriāla pavērsieni tiek slēpti arī no pašiem aktieriem. Zinu vien, kas notiks divas trīs sērijas uz priekšu. Bet attiecībā uz manis attēloto Māru – viņai ar Kristapu šis tas būs vēl priekšā…
– Vai kādreiz Alūksnē varēs dzirdēt tavu un kolēģes Madaras Botmanes duetu?
– Mūsu muzikālais projekts tagad saucas “MAD ANT” (latviski – trakā skudra, kas ir arī mūsu vārdu saīsinājums). Pagaidām sastāvā esam trīs cilvēki – es, mana kolēģe Madara un dīdžejs Dmitry Zagga. Gatavojam jaunu koncertprogrammu, ar kuru ceram uzstāties pavasarī un vasarā. Domāju, ka savos plānos noteikti iekļausim Alūksni. Mani pašu tas priecētu!
