Gastronomiskais tūrisms Latvijā ienācis salīdzinoši nesen, taču pamazām kļūst arvien populārāks. Tūristi nesmādē iespēju nobaudīt, nogaršot vai pat paši pagatavot kādu ēdienu, kas raksturīgs konkrētai vietai.
Kulinārā mantojuma koncepcijas autori ir zviedri, kas, neilgi pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, meklēja iespējas, kā ar esošajiem resursiem stiprināt reģionus. Kopš 2004.gada starp 24 Eiropas reģionālā kulinārā mantojuma tīkla dalībniekiem ir Latgale.
Lai veicinātu kulinārā mantojuma apzināšanu un jaunu produktu veidošanu arī citos reģionos, lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs” izstrādājusi vadlīnijas, kur apkopota gan Latvijas, gan citu valstu pozitīvā pieredze un idejas šajā jomā.
Par tikai sev raksturīgiem ēdieniem un dzērieniem sākuši domāt arī Alūksnes un Apes novados. Kad “Lauku ceļotājs”, veidojot jaunus tūrisma maršrutus, izrādījis interesi par malēnisko piedāvājumu, atskārsts, cik maz pašu novados izceltas gastronomiskās vērtības. “Tā ir problēma, par kuru esam sākuši runāt. Līdz šim izskanējuši dažādi priekšlikumi, tomēr konkrētu risinājumu vēl nav,” atzīst Alūksnes novada pašvaldības tūrisma informācijas speciāliste Ingūna Dovgāne. Meklējot malēniešiem raksturīgos ēdienus, atklājies, ka šeit atrodamas saknes profitroļļiem – eļļā vārītiem, kraukšķīgiem mīklas gabaliņiem, ko pasniedz peldošus buljonā. Daži to dēvē par “kapu zupu”, jo tas iecienīts kā pirmais ēdiens bēru mielastos. Apes tūrisma darba organizatore Astra Binde atklāj, ka zupa izpelnījās lielu rīdzinieku interesi, kad savulaik Ziemassvētkos tika piedāvāta Doma laukuma tirdziņā.
Toreiz to lielā katlā vārīja pašvaldības dārzniece Anita Harju ar palīgiem. Recepti viņa uzzināja bērnībā no saimnieces, kurai gāja palīgā. No vecās paaudzes mantotas arī citas receptes. Tā, piemēram, “Kalnarušķu” saimnieces Aigijas Kalniņas vecāmāte bieži gatavojusi jaunos kartupelīšus ar krējuma vai piena mērci, klāt sacepot žāvētu gaļu vai sēnes ar sīpoliem. Pati A.Kalniņa izdomājusi jaunas receptes, kas piedāvātas ūdenstūristu pavārgrāmatai. Lana Safranoviča Trapenes pagasta senlietu muzejā “Fazāni” piedāvā tūristiem nogaršot putraimu biezputru, sauktu arī par “grūsli”. Kopā ar kartupeļiem, kas pārlieti ar saceptas gaļas gabaliņiem taukos, ar to savos pasākumos cienā arī biedrības “Radošo ideju centrs” dalībnieces. Pastāv uzskats, ka Apei senāk raksturīgas bija lielās lauku tortes, ko vietējās saimnieces turpina cept joprojām. Savulaik tikai šeit bija iecienīta maize, kam pirms cepšanas virsū likti gaļas gabaliņi.
I.Dovgāne atklāj, ka nereti tūristi, interesējoties par ēdināšanas iespējām, jautā par tikai šai vietai raksturīgo piedāvājumu. “Domāju, ka vietējiem ēdināšanas uzņēmumiem būtu pašiem interesanti, ja ikdienas piedāvājumā parādītos tāds ēdiens kā, piemēram, “Alūksnes cepurīte”,” viņa spriež.
Savukārt Apes iedzīvotāji pārliecinājušies, cik ļoti tūristi novērtē, ja līdzās apskates objekta apmeklējuma laikā tiek piedāvāta degustācija, bet pēc tam – nobaudītās produkcijas iegāde. To apliecina pieprasījums pēc lauku labumu maršruta, kurā iekļauti apmēram 30 dažādi objekti. Līdzās amatnieku darbnīcām, daiļdārziem, kokaudzētavām, dolomīta karjeram un citām vietām, tūristi var savos maršrutos iekļaut foreļu audzētavu Grūbē, lai pašu rokām noķertu un pagatavotu foreles, vai lielogu dzērveņu audzētavas “Lienama” pārstrādes cehu, kur pēc produkcijas degustācijas var iegādāties ciema kukuli veselīgu sulu vai sukāžu veidā.
