Idas gultiņa vairākas dienas nostāvēja tukša. Svētsvinīgais miers, ko izstaroja, aizgājēju pieminot, aizdegtā sveces gaismiņa, dienām ritot, bija izgaisis līdz ar aizgājēju.
Idas gultiņa vairākas dienas nostāvēja tukša. Svētsvinīgais miers, ko izstaroja, aizgājēju pieminot, aizdegtā sveces gaismiņa, dienām ritot, bija izgaisis līdz ar aizgājēju.
Vēl kādu brīdi Ida aprūpes namā tika pieminēta, jo bijusi laba kaimiņiene un sarunbiedrene. Par mirušo jau vienmēr runā labu vai nerunā neko. Par Idastanti runāja tikai labu: cik mierīga aizvadījusi mūža pēdējās dienas, nevienam nekrītot uz nerviem un pacietīgi panesot taču jau ne patīkamās izjūtas, kad vecuma galā jānoiet šīs zemes dzīves pēdējais gabals; cik dāsna bijusi pret kaimiņienēm istabiņā, ciemiņu atnestos našķus padalot; cik maz kritizējusi citus cilvēkus un radus. Pēc dažām dienām sarunas pārsviedās uz vēl nezināmo, gaidāmo jauno biedreni: kāda tā būs? Cik nebija piedzīvots, ka jaunpienācēja izrādījās vai pats velns brunčos, kuram nevar izdabāt, ar kuru nevar parunāties, kuru nevar apsaukt, ja gadījās kādas nesaprašanās.
Gultiņas parasti ilgstoši nestāvēja tukšas – gribētāju uz aprūpes namu netrūka, un arī istabiņā ar kārtas numuru 2. atveda jauniņo – dūšīgu miesās māti puķainā rītakleitā. Pavadītāji – sieviete un vīrietis – itin drīz steidzīgi atvadījās, piebilstot, ka te tantei būs laba dzīve un nekā netrūkšot. Pēc tuviem radiniekiem viņi neizskatījās, jo atvadoties izturējās atturīgi un steidzīgi. Nedaudzās mantas, ko atbraucēja tūliņ sastūķēja skapītī, likās vecas un steigā savāktas. Blakus gultiņā gulošās Martiņas pirmā nojauta bija, ka nekāda medusmaize pienācēja nebūs. Kaut kas pie viņas jau ar pirmo brīdi likās nesimpātisks, bet tieši kas, to jau uzreiz nevarēja pateikt. Visdrīzāk tas bija viņas ārējais izskats. Ja saka, ka viss mūžs atspoguļojas cilvēka sejas pantos, tad te varēja saskatīt īgnumu, uz leju nolaidušos lūpu kaktiņus un saltu acu skatienu, kas liecināja, ka mūžā viņa nav baudījusi prieku, labestību un mīlestību. Kaut nu Martiņa būtu kļūdījusies! Apspriesties par pirmajiem iespaidiem ar Zelmiņu – trešo iemītnieci – uzreiz negribējās: kā tad tā cilvēku aprunās, vēl īsti neiepazītu. Un vai tad laika trūks? Pirmais iespaids jau ne vienmēr ir tas pareizākais. Istabiņā iestājās nogaidošs klusums. Jauniņā, laikam no ceļa nogurusi, drīz aizsnaudās un miegā krāca kā reti kurš, elsdama un skanēdama, un tādus kā vēja virpuļus no mutes pūzdama.
“Tā nu gan līdzi paņēmusi skaļākās bazūnes, un zāļu pret krākšanu jau nav. Būs jālūdz medmāsiņai miega zāles, lai to trako krācienu nesadzirdētu. Idiņa gan bija klusa un elpoja nedzirdami pat aiziedama,” Zelmiņa kā pie sevis klusiņām noteica. Pēc pāris dienām Lonija – jaunpienācēja – bija arī kaut cik iepazīta. Bez skaļās krākšanas izrādījās, ka viņa arī slikti dzird, un tas nozīmēja, ka abām istabiņas iemītniecēm būs krietni vien skaļāk jārunā un arī Lonijas radio skanēs tik skaļi, ka vai ausis plēsīs pušu. Slikta dzirde bija arī priekšrocība: ne viss runātais sasniedza vājdzirdīgās ausis. Raksturā Lonija izrādījās šerpa un uzstājīga, kārodama ievērību un virsroku visur un visā. Ja kas nenotika pa viņas prātam, viņa atriebās kā prazdama – nu tieši kā niķīgs bērns. Sākumā viņa izdancināja personālu. Pati varēdama itin ņipri staigāt, viņa lika mutes mazgājamo bļodu pienest rītos pie gultas, uz vannu vest ratiņos, bet pēc ēšanas traukus nekad pati nenesa uz netīro trauku savākšanas galdu. Viņai bija savi uzskati zāļu lietošanas jautājumos, un viņa uzstājīgi pieprasīja pazīstamo medikamentu vairākas reizes dienā, pat likās, ka bez vajadzības. Kad viņas prasības netika uz ātrāko izpildītas, atskanēja tāda kā bērna niķošanās un kājas pieciršana:
Man pienākas! Par mani te maksā. Es nedrīkstu daudz piepūlēties! Es sūdzēšos!
Dakteris, kas tagad uz otro istabiņu tika bieži saukts, sākumā bija itin pielaidīgs: izmeklēja, izprašņāja, parakstīja zāles, izskaidroja, kuras zāles kad lietot, vārdu sakot, visu izdarīja pēc labākās sirdsapziņas, taču arī viņam Lonijas kaprīzes reiz “piegriezās”:
Jūs, kundze, neesat tik slima, lai nevarētu pati pastaigāt pa koridoru, es jums ieteiktu iet arī ārā. Pastaigas un kustības veciem ļaudīm ir kā dzīvības eliksīrs. Vairāk kustību – mazāk zāļu! Kādas zāles lietot, noteiks medicīnas personāls.
Un dakteris aiziedams tik cieši piesita durvis, ka kļuva skaidrs, ka arī viņam ir cietusi nervu sistēma. Abas pārējās istabas iemītnieces, ārsta uzmundrinātas, arī piemeta pa pagalītei iekurtajā neapmierinātības ugunskurā.
Vai esi dzīvojusi pilī, ka te tev viss ir tik slikti? Kad ieradies, tad gan nelikās, ka atbrauc no smalkas vietas. Arī radi, kā likās, gribēja tikt no tevis vaļā, – Martiņa savā stingrajā balsī runāja, taču likās, ka Lonija to nesadzird vai negrib dzirdēt.
Patiesība jau nevienam nepatīk, un Martiņa laikam bija trāpījusi kā naglai uz galvas, jo par radiem un savu iepriekšējo dzīvi Lonija nerunāja, it kā viņai nebūtu savas pagātnes un tuvu cilvēku. Loniju Marta iesauca par Gaspažu (krievu valodā – kundze). Nekāda draudzība ar Martiņu un Zelmiņu viņai, laikam ritot, nesanāca. Viņas bija tik dažādas. Marta kā enerģiskākā lika Gaspažu pie vietas:
Nekādas apkalpošanas, nekādas izdabāšanas nebūs! Neceri! Tik sprauna, kāda tu esi, vari citus palīdzēt apkalpot, ne sev uzmanību pieprasīt.
Mazi strīdi un lielākas izskaidrošanās drīz plūda kā no pārpilnības raga. Likās, ka tā ir tāda kā izklaide visām un savdabīga laika kavēšana vienlaikus. Naidīguma un nepatikas bacilis, likās, istabiņā bija ieperinājies uz ilgu laiku. Un notika brīnums: Lonija sāka pati staigāt gan uz mazgāšanos, gan tualeti un pat devās pastaigās pa aprūpes nama apkārtni, palikdama vienpate, jo arī citi iemītnieki ātri pagura no Lonijas runāšanas par to, kas viņai pienākas. Visi viņai bija slikti, tikai pati laba. Viņu sāka ignorēt, it kā tādas Lonijas vispār nebūtu. Ar viņas krākšanu nācās samierināties. Tas ir neārstējams paradums. Abas pārējās istabas iemītnieces uztaisīja sev ausu tapiņas un aizbāza pirms nakts miega savas ausis: miers un Dievs! Nu visas bija vājdzirdīgas. Drīz neviens namā nelikās ne zinis par Gaspažas prasībām un kaprīzēm un viņu piecieta. Nevienam no personāla un aprūpējamajiem viņa nelikās simpātiska, un ar viņu runāja tikai pašu nepieciešamāko, jo kam gan patīk rūgumpods? Neapmierināts cilvēks kolektīvā ir kā lipīgs bacilis, kas aplipina arī citus. Viens otrs no aprūpējamajiem arī sāka prātot, vai saņem visu, kas pienākas. Tikmēr Lonija, aizvainota un neuzklausīta, savā istabas kaktā ierāvusies, naidīgi vērās griestos un klusēja, liekas, kaldama kādus plānus. Nekādus darbus vai darbiņus, ar ko tik labprāt nodarbojas vecie cilvēki, laiku īsinādami, viņa nestrādāja. Viņas vaļasprieks jau bija kļuvis zināms: naida kurināšana, aprunāšana un nebeidzamas prasības pievērst uzmanību. Tad kādu dienu viņa paziņoja, ka ir pazudusi viņas kabatas nauda ar visu maku:
Kāds ir to paņēmis! Es to tā neatstāšu! Jūs esat mani apzagušas! Zagles!
Un skandāls, kas sākās istabiņā, drīz bija dzirdams arī pie kaimiņiem. Aizskartas jutās abas pārējās istabiņas iemītnieces: par zagli neviens ne Martiņu, ne Zelmiņu visā dzīvē nebija apsaukājis, un istabiņā ne mūžam nebija zudušas lietas, kur nu vēl nauda.
Jāizsauc policija, lai izkrata visus! – uzstāja abas aizvainotās.
Sasauca personālu. Izjautāja, kāda nauda, cik liela summa, kur bijusi nolikta. Cilāja Lonijas mantas, skatījās pagultē, pārmeklēja kaktus. Naudas un maka nekur nebija. Marta uzstāja, lai pārmeklē arī viņas un Marijas lietas, ja jau reiz lieta pazudusi, tad to vajagot atrast nekavējoties. Maks pa gaisu nelidojot, sveši istabiņā nav bijuši. Viņas zagļa vārdu nenesīšot. Abām apvainotajām un arī Lonijai savajadzējās sirds pilienus. Medicīnas māsiņa atnesa noskaitītos pilienus un stājās pie pazudušās naudas meklēšanas, un tā jau pēc brīža atradās saņurcīta Lonija kabatas lakatā, ko viņa bija cieši sažņaugusi saujā, bet maks bija paslēpies segas pārvalkā. Tas neizskatījās pēc aizmāršības, bet drīzāk pēc ļaunprātības. Cilvēku apvainošana laikam gan Lonijai sagādāja prieku. Uz ko viņa cerēja, skandālu saceldama, tā arī nevarēja saprast.
Kāda nekauņa, intrigante un neslavas cēlāja! Žagari tādai pienākas! Viņa ir nekrietna un melīga persona! Viņai nav vietas mūsu vidū! Lai iet, no kurienes nākusi! – Martiņa nevarēja ilgi nomierināties, un scēnas sarīkotāja arī izskatījās apjukusi, aizbildinoties ar slikto atmiņu.
Neviens vairs negribēja dzīvot ar Gaspažu kopā, sarunāties vai vismaz paciest. Vēl ilgi aprūpes namā nepieklusa runas par šo notikumu. Loniju istabiņas iemītnieku negatīvā noskaņojuma dēļ pārcēla uz citu istabiņu. Vecumā jau ieradumus mainīt neizdodas. Kašķīga un neapmierināta Lonija palika līdz pat sava mūža galam. Drīz viņu vairs neviens neņēma galvā.
