Nav nekas jauns, ka reizēm valdība izdod likumus tikai tāpēc, lai kaut kas būtu darīts un problēma it kā mazinātos. It kā tāpēc, ka reālajā dzīvē problēma paliek un situācija neuzlabojas. Tautā tādus mēs saucam par ķeksīšu likumiem. Viens no spilgtākajiem ķeksīšu likumiem šobrīd ir aizliegums biežāk nekā reizi nedēļā šķērsot Krievijas robežu ar akcīzes precēm bagāžā.
Ko valdība cerēja panākt? Ka cilvēki sēdēs, rokas klēpī salikuši? Kaut kā iztika jānopelna, un aizliegumam tika meklēti un ir atrasti alternatīvi varianti. Otra kaimiņzeme, Igaunija, savas robežas nav slēgusi un braukšana uz Krievzemi turpinās. Gluži kā anekdoti kāds uz lielo kaimiņzemi braukājošs alūksnietis stāsta šobrīd notiekošo uz robežas. Kādreiz to robežu šķērsoja vien apkārt dzīvojošie, bet šobrīd tur čum un mudž no latgaļiem. Ikreiz katrā mašīnā pa pieciem cilvēkiem, kas brauc ekskursijā un noskata savu zelta vietu, nākamajā reizē katram no šī piecnieka atkal pieci un ekskursija sākas no jauna. Viens otram parāda labākās vietas, un, lai arī sarežģītāk, rūpals turpinās. Būtībā nekas jau nav mainījies, ja neskaita pat četrreiz garākas rindas tur nekā pirms likuma pieņemšanas. Vai nevaram iegādāties Krievijas degvielu, cigaretes un alkoholu? Kamēr cigaretēm veikalu plauktos un degvielai uzpildes stacijās cenas augs, tikmēr cilvēki meklēs lētākos risinājumus. Un tas ir tikai loģiski. Kāpēc masveidā netiek ievesti makaroni vai konfektes? Jo to cena arī mūsu veikalos ir pieņemama un cilvēki tos var atļauties. Domāju, ka neviens no viņiem pāri Krievijas robežai nedodas ar lielu patiku un prieku, bet dzīvot vajag….
