Alūksniete Līvija Baumane šodien svin 80 gadu jubileju. Liktenis nav viņu lutinājis, jo bērnībā piedzīvoti netaisnīgi izsūtījuma gadi Sibīrijā, bet tajā pašā laikā bijis arī vēlīgs, ļaujot atgriežoties Dzimtenē baudīt pilnasinīgu dzīvi, divu sava mūža vīriešu mīlestību un tagad prieku par mazmazbērniem.
Līvija neprot sēdēt, rokas klēpī salikusi. Lai kādas situācijas arī dzīve viņai piespēlējusi, vienmēr pratusi izķepuroties un kā kaķis nostāties uz kājām. Arī savos 80 gados viņa ir ļoti dzīvespriecīga un darbīga.
Onkuļu atņemtā bērnība
L.Baumane dzimusi Kārsavā, piecu bērnu ģimenē kā jaunākais bērns. Līvija bija vēl maza meitene, kad ģimene pārcēlās uz tēva dzimtajām mājām Tilžā, Balvu pusē, kur iekopa lielu saimniecību. “Vecākie brāļi un māsas jau bija studenti, pie vecākiem biju es un jaunākais brālis Arvīds. Gāju ganos.” Diemžēl laimīgā bērnība beidzās jau 9 gadu vecumā, 1941.gada jūnija rītā, kad, govis ganot, atskrēja sveši vīri un aicināja Līviju uz mājām, esot ciemiņi sabraukuši. “Gotiņas pametu turpat mežmalā, ieskrēju mājās, bet tur mamma raudāja, tēvs lika maisos sadzīves lietas. Izvedēji iejūdza mūsu zirgu un mani, brāli Arvīdu, mammu un tēvu aizveda uz Balviem, kur jau gaidīja lopu vagoni. Tēvu no ģimenes nošķīra – tā arī bija pēdējā reize, kad viņu redzējām… Ilgus gadus par vīriešiem neko nezinājām. Daudzus faktus par to, kā 1942.gadā viņi nobendēti, uzzinu tagad no grāmatas “Sibīrijas bērni”. Sadzīti mežā, pārtika nav vesta, lika griezt mežu, kamēr nomira…” atceras L.Baumane. Šajā grāmatā lasāms arī Līvijas dzīvesstāsts.
Skatās vilkiem acīs
Līvija ar mammu un brāli nokļuva Krasnojarskas apgabalā. “Sākumā bijām visi kopā, bet tad brāli aizsūtīja uz Kemerovu. Man bija jāved smagi ogļu vezumi. Citi, lielāki būdami, ātri piekrāva un ar buļļiem aizbrauca, es paliku nopakaļ. Biju jau gandrīz pie darbavietas, kad pretī nāca divi vilki. Ieķēros ragavās, skatījos uz vilkiem un domāju, ko viņi ēdīs pirmo – bulli vai mani, bet mierīgi aizgāja garām.” atceras L.Baumane.
Vēl tagad Līvijai spilgti atmiņā ir brauciens pie brāļa uz Kemerovu. “Brālis dzīvoja kopmītnē ar Pievolgas vāciešiem, viņi tur bija tikai divi latvieši. Vācieši bija dusmīgi, ka viņiem neļauj ģimenes vest ciemos, un nosūdzēja. Staļina laikā jau tik vajadzēja vārdu pateikt! Piebrauca “melnā berta” un brāli aizveda. Viņu notiesāja uz astoņiem gadiem par to, ka pateicis, cik labi bijis dzīvot Latvijā, bet Sibīrijā smagi ogles kalt, viņa draugu par klausīšanos – uz sešiem gadiem. Liecinieki bija septiņi vācieši,” atminas L.Baumane.
Lielākā laime – atgriezties
Līvija ar mammu nokļuva ēdnīcā šahtas teritorijā. Izrādījās, ka ēdnīcas vadītāja ir latviete – viņa abām ļoti palīdzēja. Iekārtoja mani darbā par izsūtāmo šahtās – tas darbs man ļoti patika. Ēdnīcas vadītāja mammai izkārtoja pasi – viņai bija daudz paziņu, teica, ka vecmāmiņa atbraukusi un pazaudējusi pasi, vai nevar uztaisīt pagaidu uz 6 mēnešiem. Uztaisīja! Bija 1947.gads, karš beidzies, viss mierīgi – beigās arī nopirka mums biļetes, lai braucot atpakaļ uz Latviju! Mamma bija gudra, aizgāja vēlreiz un dabūja pasē ierakstu “Izrakstīta”. Līdz ar to likumīgi atbraucām uz Latviju – tā mums bija lielākā laime! Ir stāvējuši kādi labie gariņi klāt, ka mums tā gāja. Es varēju Latvijā atgriezties jau 1947.gadā, bet ļoti daudzi – tikai piecdesmito gadu vidū. Visvairāk man ir žēl brāļa – es varēju dzīvot šeit kā cilvēks, bet viņš dzīvi nemaz neredzēja…” stāsta L.Baumane. Latvijā viņas ar māti aizbrauca pie tantes Latgalē. “1947.gadā bija augsti nodokļi, tantei vīrs nošauts, viena ar lielu saimniecību – palīdzējām. Mūsu mājās Tilžā jau dzīvoja citi. Ja mēs tur būtu atgriezušās, uzreiz aizsūtītu atpakaļ uz Sibīriju! Māsa ar vīru dzīvoja Gaujienā, pārcēlos pie viņiem. Māsas vīrs bija partijas biedrs un sāka taujāt, kad es braukšot prom, jo dokumentos man bija ieraksts par Sibīriju. Māsa vēl arī visiem stāstīja, ka atbraukusi māsiņa no Sibīrijas… Burtnieku kolhozā brālis strādāja par agronomu – aizveda mani tur.”
Divi mūža vīrieši
Burtniekos Līvija satika savu pirmo mūža mīlestību – vīru Ziedoni. “Viņš kā elektriķis bija nosūtīts ierīkot elektrību kolhozā, mani norīkoja elektriķiem gatavot ēst. Tā arī viens otrā ieskatījāmies…” Pēc tam Ziedoni norīkoja darbā lauksaimniecības skolā Apē par elektriķi, tur strādāja arī Līvija. Abi apprecējās. Kad Apē darba vairs nebija, Ziedoni norīkoja strādāt aiz Rēzeknes, kur būvēja elektrostaciju. “Tādos džungļos iebraucām – ne tur maizīti varēja dabūt, neko! Tur piedzima meita Inta.” Kad elektrostacija bija uzbūvēta, brigāde pārcēlās uz Aglonu. Kad Aglonā visu likvidēja, brigāde ceļoja uz Alūksnes PMK. “Es prasījos, lai mūsu ģimeni arī ņem līdzi. Uz parāda nopirkām pusmājiņu Helēnas ielā, bet sliktā stāvoklī. Iekopām dārziņu, Ziedonis strādāja Alūksnes PMK par drošības inspektoru, es – VEF rūpnīcā par shēmotāju. Mums bija brīnišķīgs kolektīvs, tur nostrādāju 15 gadus,” saka L.Baumane. Mīļoto vīru Līvija zaudēja jau pēc 28 gadu kopdzīves. “Vīrs sasita galvu pret siju. Galva sāka stipri sāpēt, Alūksnes slimnīcas daktere bez konsultācijas ar speciālistiem veica procedūras, pēc kā viņš nemodās, sāka operēt un pēc operācijas arī nomira…” Tomēr liktenis bija lēmis ar kolēģu starpniecību Līvijai satikt savu otru mūža vīrieti – Aleksandru. Viņš Līvijas dzīvē blakus bija 30 gadus. “Mums ar Aleksandru ļoti patika dejot – kā mēs dejojām! Viņš bija ļoti kārtīgs, strādīgs, taisnīgs, pats redzēja, kas darāms. Kad aizgāja pensijā, pa dārzu vien dzīvoja, visu izravēja! Dārzs bija mūsu abu mīlestība – tāpat kā darbs. Martā būs jau gads, kopš viņš nomira – nebūtu tas insults…”
Spēku gūst no zemes
L.Baumane atzīst – skaistākie mūža gadi sākās, kad pensionējās: varēja strādāt dārzā, apciemot citās valstīs draudzenes, kas iegūtas, izmantojot VEF iedalītās ceļazīmes uz sanatorijām. “Ar Aleksandru aizbraucām divreiz ciemos uz Ļeņingradu. Ar Rīgas draudzeni bijām Gruzijā, dzīvojāmies Jūrmalā viņas mājā. Tagad abas sagaidīsim 80 gadu jubileju ar vienas dienas starpību!” Lai cik grūti klājies, Līvija pratusi izķepuroties un pati par sevi gādāt. “Dzīvē neko nenožēloju – viss ir bijis, citādāk neko nevarēju izdarīt. Ir bijis ļoti grūti, dzīves ceļš nav rozēm kaisīts. Sibīrijā viss tika piedzīvots, tādēļ tagad neko par grūtu neuzskatu. Esmu ar mieru arī kartupeli sālī pamērcēt, sīpolu ar maizi paēst – kā ir, tā dzīvo.” Tagad Līvija labprāt lasa avīzes, grāmatas, vēro televīziju, ikdienā vienmēr dzīvoklī skan mūzika. Iesaistās politiski represēto kluba “Sarma” aktivitātēs. Ļoti gaida pavasari, kad atkal varēs rušināties savā dārziņā. “Tieku zemītē un uzreiz veselāka jūtos! Rītā piecos sešos eju uz dārzu un tikai desmitos vakarā nāku mājā!”
