Lai arī apritējusi jau nedēļa kopš pirmajiem Alūksnes Muižas svētkiem, gribas pakavēties pārdomās par to norisi, jo, manuprāt, nākotnē šie svētki varētu kļūt par jauku tradīciju.
Alūksnes parka burvība jebkurā gadalaikā reti kuru spēj atstāt vienaldzīgu, tādēļ ir īpaši piemērota vieta svētkiem arī ziemā. Turklāt – kad vēl ir ļauts zirga kamanās braukt pa parka celiņiem, ļaujot iztēloties, kā to savulaik varbūt ir darījuši arī baroni? Pirms vairākiem gadiem kādreizējais Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētājs Viktors Litaunieks bija izsapņojis vīziju, kā pa Alūksnes parku varētu organizēt braucienus zirga pajūgā. Toreiz par šo ideju daudzi smīkņāja, bet nu var teikt, ka daļēji paši to ir pārņēmuši, atzīstot par labu esam. Jauki, ka atjaunota arī agrākā tradīcija, kad Nacionālo Bruņoto Spēku karavīri alūksniešiem dāvā sniega pilsētiņu. Var piekrist, ka Muižas svētkos bija ļoti piesātināta programma, tādēļ visas aktivitātes tieši to norises brīdī nevarēja pagūt apmeklēt. Arī nokļūšana līdz Eola templim varbūt nebija katram pa spēkam, tomēr kopumā svētki bija brīnišķīgi – vajadzēja tikai pašiem aktīvi līdzdarboties un ļauties svētku notikumiem. Bet visiem tiem, kas nievājoši izsakās, ka “tur jau nekā nebija”, “balvās dalīja tikai cepumu maisiņus”, gribas teikt, lai vakaros aiziet vismaz aplūkot brīnišķīgās, izgaismotās ledus skulptūras pie Jaunās pils. Varbūt, redzot krāšņumu un to, kādus mākslas darbus – Alūksnes simbolus – var izveidot no stindzinošiem ledus gabaliem, tomēr aizrausies elpa un no acīm nokritīs mūžīgās neapmierinātības un burkšķēšanas plīvurs.
