Noklausījos demogrāfa Ilmāra Meža komentāru par šābrīža situāciju valstī – Latvijā vidēji ģimenē ir tikai viens bērns (kas ir par maz, lai Latvija nākotnē pastāvētu), kamēr Igaunijā – gandrīz divi.
Skumji, bet atkal kaimiņi igauņi ir bijuši gudrāki. Kāpēc mūsu valdība negrib saprast to, kas ir acīm redzams un visiem citiem saprotams! Kāpēc atkal no jauna jāizgudro kārtējais divritenis, ja mēs to neprotam, bet kāds jau to ir izveidojis ļoti labu! Kāds ir valdības galvenais uzdevums – fiskālā konsolidācija šobrīd vai tomēr Latvijas valsts pastāvēšana arī nākotnē? Banku reklāmas un valdība mūs gudri māca: domājiet par nākotni, krājiet pensijai! Arī valdībai ir jādomā par Latvijas nākotni – ne tikai jāņem kredīti, bet jāiegulda arī bērnos, lai valsts neizzustu! Piemēram, Rīgā rindā uz bērnudārzu gaida vairāki tūkstoši bērnu! Vai tas nav absurds? Bērni ir mūsu nākotne! Tā ir bijis, tā ir un tā būs vienmēr. Daudz nopietnāk ir jāizvēlas prioritātes un jānosaka jomas, kurās neko samazināt nedrīkst. Labi, ka vietējās pašvaldības tomēr domā arī par jaundzimušo pabalstiem. Tagad daudz diskutējam par referendumu, bet kam būs vajadzīga latviešu valoda pēc divdesmit gadiem, ja nebūs latviešu, kas tajā runā? Varētu teikt, ka smieklīgi, ja nebūtu skumji – aiz raksta par demogrāfa teikto seko nākamais virsraksts “Četru bērnu māte cīnās pret valsti; grib saņemt sev pienākošos pabalstu”… Laikam jau šoreiz runa nav par naudu, bet par attieksmi, jo likums ir vienāds visiem. Diemžēl interneta komentāros var izlasīt arī skarbus vārdus, ko gan viņa atļaujas vēl prasīt no nodokļu maksātājiem, taču visdrīzāk tā runā tie, kam bērnu nav. Tādi nu esam!
