Lai Ziemassvētkos būtu labs noskaņojums, bija jāstrādā visu gadu, pārliecināta Latvijas Lauku sieviešu asociācijas priekšsēdētāja Rasma Freimane. “Par savu darbu jāpriecājas,” pirmo “bausli” svētku sajūtas radīšanai nosauc viņa. Cilvēkiem ļoti pietrūkst atelpas brīžu, kuros viņi ar gandarījumu bauda savu darbu augļus. Ja visu gadu cītīgi strādāts, bet svētku sajūtas nav, ir “jāapstājas un jānovērtē situācija”.
Sagādā prieku sev
Cilvēki mēdz gausties gan par to, ka ir pārstrādājušies, gan par to, ka nevar atrast darbu. R. Freimane atgādina stāstu par meitenīti, kura Ziemassvētkos dāvanā saņēmusi kruķus, bet gribējusi – lelli. “Tēvs viņai teica – priecājies, ka tev nav vajadzīgi kruķi. Mācība no šā stāsta – cilvēks ir tik laimīgs, cik laimīgs viņš jūtas. Es jau arī varu pukstēt, ka esmu izaudzējusi 55 pīles, ko dāvināšu cilvēkiem svētkos. Man viņas bija jābaro, tagad jānoplūc, bet es priecājos. Ir jāmācās nelaist sevī sliktās negācijas. Skaidrs, ka cilvēks nevar visu dienu staigāt tādā “hi-hi-ha-ha” noskaņojumā, taču vēlreiz gribu atkārtot – ir jāpriecājas par savu darbu,” pārliecināta R. Freimane.
Kad svētki būs pienākuši, R. Freimanei prieku sagādās dāvaniņu pasniegšana saviem mazbērniem. “Man jāsašuj 11 kulītes – katram mazbērnam. Tajās likšu pašas gatavotas ķirbju sukādes, žāvētus ābolus un, protams, “kondžiņas”,” stāsta R. Freimane. Kad būs pienācis svētku vakars, vecmāmiņa saviem mīļajiem saceps ūdens kliņģerīšus, gluži tāpat, kā to darīja viņas māmiņa. Par svētku sajūtas noskaņojuma atrašanu R. Freimane saka: “Recepte slēpjas katrā cilvēkā.”
Lielveikaliem – ar līkumu
“Svētku sajūtu noteikti nevar atrast lielveikala plauktā. Tāpat tās nav jebkurā citā ļaužu pilnā vietā, kur galvenais ir rotājumi,” ir pārliecināts “Sabiedrības par atklātību “Delna”” direktors Kristaps Petermanis. Viņam svētku sajūta rodas, tiekoties ar tuviniekiem, jo bieži jāapmeklē pasākumi darba pienākumu dēļ. Savējo priekšā nav jādomā darbu, var laiku pavadīt sirsnīgās sarunās, neraizējoties, kas ir jāpasaka. Burvīgākais ģimenes svētkos – nevajag neko īpaši gatavot vai pirkt, var vienkārši ļauties tikšanās priekam.
“Kopīga paēšana, kā jau tas latviešiem pieņemts,” ģimenes tradīciju Ziemassvētkos nosauc “Delnas” direktors. Taču tradicionālo dāvanu pasniegšanu K. Petermanis sauc par otršķirīgu nepieciešamību. “Tas bija svarīgi 90. gados, kad cilvēkiem trūka daudz sadzīvē nepieciešamu lietu. Tagad visu iespējams iegādāties, un nav jāgaida, kad to atnesīs Ziemassvētku vecītis. Mūsdienu kultūra virzās sajūtu virzienā, un tas pats notiek ar dāvināšanas tradīcijām,” pārliecinājies K. Petermanis.
Atbilde jāmeklē pašam
“Ja cilvēks negrib svinēt svētkus un viņam nekas nesagādā svētku noskaņojumu, tad, pirmkārt, viņam pašam ir jāmeklē atbilde uz jautājumu, kāpēc tas tā ir,” prāto biedrības “Siera klubs” valdes priekšsēdētāja Vanda Davidanova. Viņai gandarījumu gada nogalē sniedz labi padarīta darba sajūta. “Būtībā mēs visi kopā veidojam svētku sajūtu. Diez vai kāds noskaņojumu pienesīs klāt. Ja nu vienīgi tiešām notiek kāds brīnums,” pauž V. Davidanova.
No bērnības viņai atmiņā saglabājušās ainas no lauku mājām – ar nesteidzīgo, mierīgo gaisotni. Vecvecāki Saulgriežu rītā dziedāja garīgas dziesmas, sekoja brauciens uz baznīcu. “Ar dāvanām mani nelutināja. Eglīte bija izpušķota ar konfektēm. Kamēr mamma no rītiem gāja uz kūti, es pa vienai vien tās klusiņām apēdu. Līdz Ziemassvētkiem, kad aizdedza svecītes, eglītē bija palikuši tikai krāsaini konfekšu papīriņi,” smaida V. Davidanova. Pieticīgās dāvanas bērnībā viņai ļāvušas novērtēt, ko viņa pati vēlas saņemt. “Man nepatīk steigā pirktas dāvanas, tad labāk nedāvināt neko. Dāvanai jābūt sirsnīgai. Novērtēju arī praktiskas lietas. Vispār labāk dāvanas pasniedzu citiem. Gandarījumu sniedz prieks, ko redzu saņēmēja acīs,” skaidro V. Davidanova.
