Ierobežā dzīvojošie: vēlas brīvi šķērsot Igaunijas robežu. Ceļš, pa kuru pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem uz Veru vai otrpus robežai esošo Misu (Igaunija) divas reizes dienā kursēja autobuss, pamazām aizaug.
Ierobežā dzīvojošie: vēlas brīvi šķērsot Igaunijas robežu.
Ceļš, pa kuru pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem uz Veru vai otrpus robežai esošo Misu (Igaunija) divas reizes dienā kursēja autobuss, pamazām aizaug. Ceļa tuvumā Krijugāršā dzīvo vairs sešās viensētās, turklāt gandrīz visi ir pensionāri. Jaunajiem nav darba, tāpēc tie devušies prom.
Kamēr braucam uz “Āboliem” pie Zigfrīdas un Viļa Saldāboliem, pārņem sajūta, ka esam tālu no pagasta centra. Pamesta nodegusi māja, pussabrukusi celtne, rūsoša lauksaimniecības tehnika, ar “kokvilnu” aizauguši lauki. Par spīti saulainajai dienai nomācošo iespaidu pastiprina vētras nopostītie koki mežā. “Esam Eiropas Savienībā. Kāpēc neatjauno ceļu uz Igauniju, kas pie robežas ir pārrakts?” nesaprot Zigfrīda Saldābola.
Viņa ar vīru atceras, kā padomju varas gados brauca pēc sviesta un desām, jo pāri robežai pārtikas preces varēja iegādāties bez grūtībām. Lai gan tagad situācija abās valstīs ir līdzīga, Saldāboli cer, ka 2007.gadā līdz ar Latvijas pievienošanos Šengenas līguma dalībvalstīm atkal varēs doties taisni pāri robežai. Mārkalnes pagasta padomes priekšsēdētāja Zinaīda Silirava pieļauj tādu iespēju. Vietējie iedzīvotāji varēšot šķērsot robežu, bet tas būs jāsaskaņo iepriekš ar robežsargiem. Tad droši vien atjaunos ceļu, lai robežu varētu pārbraukt arī ar transportu.
Tiesa, Valsts robežsardzes priekšnieks robežsardzes ģenerālis Gunārs Dāboliņš brīdinājis, ka maldīgs ir priekšstats – Latvijas robežu ar Igauniju un Lietuvu nekontrolēs pēc pievienošanās Šengenas līgumam. Latvija ir suverēna, neatkarīga valsts, tāpēc tās robežas apsargās. Tas nozīmē, ka mainīsies tikai metodes.
Robežu varēs šķērsot brīvi, bet tas nenozīmē, ka kādā brīdī robežsargs nelūgs uzrādīt pasi. Pensionāre Gunta Līdaciņa dzīvo “Kleišās” tuvu Igaunijas robežai, tomēr līdz šim nekad, mežā sēņojot vai ogojot, nav aizklīdusi līdz tai.
Viņa dzirdējusi, ka dažs gan pamanījies nolasīt saldākās mellenes un brangākās sēnes kaimiņu pusē. Kad G.Līdaciņa bija ekskursijā uz Igauniju, vajadzēja braukt ar līkumu caur Veclaicenes robežkontroles punktu.
Ilgus gadus viņa bija pagasta pastniece, tāpēc ar zirgu, ar velosipēdu un kājām ir izstaigājusi visus pierobežas ceļus un bezceļus. Jāatzīst, ka ar redakcijas automašīnu neriskējām uzbraukt mālainajā kalnā pie “Ābolu” mājām, tāpēc vajadzēja meklēt apkārtceļu gar pļavas malu. “Dubļu laikā un ziemā pēc maizes varam tikt tikai ar zirgu. Viesulis aizved trīs kilometrus uz Volkovu vai arī deviņus kilometrus uz pagasta centru,” atzīst Zigfrīda Saldābola.
V.Saldābols piebilst, ka zirgu izmanto arī lauku darbos, jo degviela ir dārga. Visu iztikai nepieciešamo saimniecībā izaudzē, tāpēc ar pensiju abiem pietiek. Dēls atradis darbu Alūksnē, un viņam nākas braukāt. Labi vēl, ka ne katru dienu. Iespējams, ka līdz ar iespēju brīvi šķērsot robežu darbu varēs atrast arī Igaunijā.
Z.Silirava skaidro, ka ceļš uz “Āboliem” un citām viensētām nav pašvaldības ceļš. Tas nav izbūvēts ar stingru pamatu un grants segumu, tāpēc to uzturēt ir sarežģīti. Pašvaldībai trūkst līdzekļu, tomēr iespēju robežās to cenšas greiderēt un ziemā attīrīt no sniega. Tiesa, nokļūt uz sirmgalves Domenikas Bondares māju “Lielaismežs”, uz Bērziņu ģimenes māju “Kraipenkalns”, tāpat uz “Goguļiem” un, protams, “Āboliem” līdz ar lietavu sākšanos būs grūti.
Jāņa Jaunzema tēva mājas “Kalnajaunzemi” atrodas tuvāk lielceļam, bet no tām līdz Latvijas – Igaunijas robežai nav vairāk par diviem kilometriem. “Šogad uzcēlu jaunu šķūni, jo pagrabā tecēja ūdens. Man patīk dzīvot laukos, nevis Alūksnē. Tagad gan māja vēl stāv tukša. Ieliku jaunus logus un durvis. Kad to sataisīšu atbilstoši Eiropas līmenim, tad pārnākšu dzīvot te,” saka galdnieks J.Jaunzems.
Viņš nedomā, ka pierobeža ir tālu. Līdz Alūksnei var aizbraukt 20 minūtēs. Jā, degviela ir dārga, bet nav vajadzības braukt katru dienu. Citi saka, ka nav darba, bet viņam tā nekad netrūkst.
Mārkalnes pagasts atrodas triju valstu krustpunktā. Tiesa, ar Krievijas teritoriju saskare ir niecīga. Toties robeža ar Igauniju ir gara, tāpēc nav jābrīnās, ka pierobežā dzīvojošie cilvēki vēlētos nokļūt kaimiņu valstī bez apkārtceļiem caur Veclaicenes robežkontroles punktu.
