Lai gan ziemas biatlona aktīvā sezona jau beigusies, oficiāls punkts tai pielikts tikai tagad, kad Latvijas Biatlona federācija publiskojusi sportistu reitingu. Par pagājušās sezonas ranga līderi junioru grupā kļuvis 21 gadu vecais alūksnietis Krišjānis Meirāns. Šosezon viņa nozīmīgākās sacensības bija Pasaules čempionāts jauniešiem un junioriem, bet sekmīgākās – Latvijas čempionāta 1.kārta Madonā, kur četrās šautuvēs pieļautas tikai trīs kļūdas. “Personīgais rekords,” viņš lepni stāsta. Dalība Latvijas sacensībās vainagojusies tikai ar 1. un 2.vietām. Kaut gan konkurence junioru grupā nav liela, Krišjāņa vietu tajā atspoguļo rezultāti. Tā, piemēram, Latvijas čempionāta 1.kārtā Krišjānis sprinta uzvarētājam piekāpās par 26 sekundēm, bet iedzīšanā guva pārliecinošu uzvaru, tuvāko sekotāju apsteidzot par vairāk nekā trīs minūtēm. Ar alūksnieša triumfu beidzās arī Latvijas čempionāta 2.kārta: individuālajā distancē tuvākais sekotājs apsteigts par gandrīz četrām, bet masu startā – vairāk nekā divām minūtēm.
Jaunietis nenoliedz, ka biatlonam viņa dzīvē ir galvenā loma. Viena no divām. Otra atvēlēta izglītībai. “Šīs abas lietas man ir līdzsvarā,” apgalvo Krišjānis. Jautāts par vaļaspriekiem, puisis smejas: ar tādu dzīvesveidu, kāds ir viņam, vaļaspriekiem nav vietas. Tieši domājot par abu apvienošanu, Krišjāņa ceļš pēc Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas absolvēšanas aizvedis uz Tartu universitāti. Jau otro gadu viņš tur apgūst biznesa administrācijas programmu. Šāda izvēle izdarīta, jo Igaunija tobrīd saskatīta kā vienīgā vieta, kas piedāvā vēlamo – iegūt augstāko izglītību un mācības apvienot ar regulāriem treniņiem. Tas kļuvis iespējams, jo Tartu tuvumā ir Otepē, kurā atrodas prestižs ziemas slēpošanas komplekss. “Sākumā manu izvēli noteica sports, bet tagad saprotu, ka esmu pieņēmis pareizo lēmumu – viss, kam šajos divos gados esmu gājis cauri, atstājis diezgan lielu iespaidu uz manu dzīvi un domāšanu,” viņš atklāj.
Starptautiskā biznesa administrācijas programma Tartu universitātē ir salīdzinoša jauna. Pirmajā gadā uzņemti tikai četri studenti, tajā skaitā arī Krišjānis. “Sākumā mani mazliet izbrīnīja, ka mūs uzņēma tik mazā skaitā. Šajā programmā netiek piedāvātas budžeta vietas. Ir tikai maksas studijas. Likās – vai tiešām viņiem nevajag naudu, ko varētu iegūt no visiem gribētājiem? Tagad saprotu, ka viņiem svarīga ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Studiju programma bija pilnīgi jauna, tāpēc to vajadzēja izmēģināt uz ierobežotu studentu loku – strādāt lēnām, bet pamatīgi, lai programmas saturs būtu pārbaudīts un sniegtu vēlamo efektu.
– Tartu universitāte augstu kotējas?
– Jā, ne tikai Baltijas, bet arī pasaules līmenī. Biju vienīgais no četriem studentiem, kurš tikko beidzis ģimnāziju. Visiem pārējiem aiz muguras bija jau vismaz viena augstskola un darba pieredze. Kopā ar mani biznesa administrācijas programmā uzņēma vēl vienu latvieti, somu un kanādieti. Viņi visi bija salīdzinoši vecāki par mani – tuvu pie 30 gadiem. Lai tiktu pārējiem līdzi, nācās vairāk strādāt. Vienlaikus mainījās arī mana domāšana, kas ir neizbēgami, pastāvīgi atrodoties pieaugušu cilvēku sabiedrībā.
– Vai tie bija vienīgie izaicinājumi, ar kuriem saskāries?
– Protams, nē. Mūsu programma apgūstama angļu valodā. It kā angļu valodu zināju, bet pirmo reizi saskāros ar situāciju, kad visi priekšmeti ir angliski. Sākumā bija ļoti grūti apgūt definīcijas, terminus. Caur angļu valodu mēģināju iemācīties kaut ko no igauņu valodas, taču tas izrādījās sarežģītāk, nekā biju domājis. Igauņu valodu cenšos iemācīties joprojām. Pats pēc savas iniciatīvas, jo Tartu var mierīgi izdzīvot ar svešvalodu zināšanām. Ja zināsi angļu un krievu valodu, tad problēmu nebūs – vienmēr atradīsi kādu, kurš prot vienu no divām.
– Kādas ir būtiskākās atšķirības starp izglītības sistēmu Latvijā un Igaunijā?
– Uz šo jautājumu nemācēšu atbildēt. Latvijas augstskolās mācījies neesmu, bet, kad tiekos ar draugiem, par ko tādu nerunājam. Galvenokārt pārrunājam, kādi kuram ir priekšmeti, kā katrs tiek galā un tamlīdzīgi. Tādā ziņā ar saviem bijušajiem klasesbiedriem tiekos ļoti reti. Pēdējos divos gados tas noticis tikai pāris reižu. Sākot mācoties Tartu, es it kā tiku iemests pavisam citā pasaulē, kas nepārklājas ar iepriekšējo. Nebija viegli izdzīvot. Es aizgāju viens pats. Mani neviens tur nepazina. Var teikt, ka dzīve sākās no jauna.
– Iespēju sākt visu no sākuma uzskati par plusu vai mīnusu?
– Tas atkarīgs no katra individuāli.
“Ja gribi kaut ko labu izdarīt, tad nekad to nespēsi panākt, raujoties uz visām pusēm.”
Krišjānis Meirāns
Manā gadījumā bija diezgan smagi, bet tas man nācis tikai par labu. Piemēram, Alūksne ir ļoti maza pilsēta. Te visi cits citu pazīst. Kad aizgāju uz Tartu, neviens par mani neko nezināja. Biju tikai puisis no Latvijas. Ierodoties kopmītnēs, man priekšā bija ukrainis, bulgārs, krievs un vēl citu tautību pārstāvji. Tā kultūru daudzveidība iekļaušanos vidē tikai apgrūtināja, taču pamazām pielāgojos. Iemācījos izveidot sev jaunu imidžu, jaunu attieksmi pret cilvēkiem. Tādā ziņā tā man ir bijusi laba skola.
– Pie kādām atziņām vēl esi nonācis, studējot Tartu?
– Starp būtiskākajām varu minēt attieksmi pret to, ko dari. Dzīvojot Alūksnē, biju ļoti aktīvs. Centos visu apvienot. Tagad saprotu, ka, ja gribi kaut ko labu izdarīt, tad nekad to nespēsi panākt, raujoties uz visām pusēm. Ir jāizvēlas viens punkts, viens mērķis, uz kuru iet. Pagaidām man tās ir mācības un biatlons. Šīm divām lietām cenšos veltīt vienlīdz lielu uzmanību.
– Runājot par biatlonu, kāpēc vispār nolēmi turpināt trenēties? Vai saskati sevī vēl neizsmeltu potenciālu?
– Par savu potenciālu ir ļoti grūti spriest. To lai dara cilvēki no malas. Kas attiecas uz mani pašu, tad es vienkārši daru savu darbu. Cenšos izspiest no sevis maksimālo, ņemot vērā šābrīža fizisko un psiholoģisko stāvokli. Protams, ne visi kļūst par olimpiskajiem čempioniem, tomēr biatlonā ir ieguldīts pārāk daudz darba un līdzekļu, lai tam visam tā vienkārši pieliktu punktu. Šobrīd plānoju trenēties līdz Olimpiādei. Izdarīšu visu, ko vien varu, un tad jau redzēs, kā viss notiks. Tā vēl ir tāla nākotne. Katrā ziņā man negribētos savu karjeru beigt punktā, kad kāds domā, ka neesmu kaut ko varējis izdarīt. Man gribas aiziet brīdī, kad apzinos – esmu izdarījis visu iespējamo.
– Kā tava vecuma cilvēks jūtas situācijā, kad nevienam nekas nav vajadzīgs – nav vajadzīgi ne labi sportisti, ne augsta līmeņa speciālisti, ne cilvēki, kas grib, bet nevar palikt Latvijā?
– Es gan tā neteiktu, ka nevienam nekas nav vajadzīgs. Tas atkarīgs no paša cilvēka. Domāju, ka Latvijā ir vajadzīgi labi speciālisti. Vienīgā problēma, ka tādu mums ir ļoti maz. Mums ir ļoti daudz vidēja līmeņa speciālistu. No vienas puses, ir augsts bezdarba līmenis, bet no otras – trūkst kvalificētu darbinieku, kuri spētu strādāt atbilstoši prasībām. Katrā ziņā pat tad, ja situācija tāda būtu, neesmu no tiem, kas īpaši iegrimst sevis žēlošanā, skatās uz citiem un sūdzas, ka dzīve nav tāda, kādu gribētos. Ja mani kaut kas neapmierina, cenšos izdomāt, kā situāciju uzlabot. Tas attiecas gan uz sportu, gan citām jomām. Meklēju labākos risinājumus, kā tikt uz augšu.
– Vai Alūksne savulaik piedāvāja labākos risinājumus, lai jaunietis te varētu attīstīties?
– Man negribas runāt sliktu par savu pilsētu. Gribas domāt, ka šeit viss ir un būs, lai gan realitāte izskatās citādāka – ne mums ir rūpnīcu, ne citu ražošanas uzņēmumu. Vieni vienīgi veikali. Domāju, ka šo jautājumu vajadzētu uzdot Alūksnes novada domes deputātiem, lai paskatās objektīvi, kāda ir vide, kurā jauniešiem dzīvot. Tas atrodas ārpus manas kompetences.
– Esi pieļāvis iespēju atgriezties Alūksnē?
– Jā, protams. Alūksne ir viena no labākajām vietām, kur var dzīvot. Nu, ja skatās globāli. Patiesībā nupat ar draugiem tieši par to runājām, ka Alūksne kā mazpilsēta ir pasargāta no daudzām negatīvām lietām, ar kurām cīnās citviet pasaulē. Dažreiz liekas, ka mums ir tāds liels režģis apkārt, kas sargā no lielajām problēmām. Uz Alūksni cenšos atbraukt vismaz reizi divās nedēļās, taču ne vienmēr tas izdodas. Kā jau teicu, visa mana dzīve šobrīd ir pakārtota mācībām un treniņiem. Cenšos visu savu uzmanību tam veltīt, īpaši nedomājot, kas notiks pēc tam.
