Kalncempietis Māris Alksnis ir lepns, ka turpina tēva iesākto – veic mūrēšanas, celtniecības un metināšanas darbus.
Kalncempietis Māris Alksnis ir lepns, ka turpina tēva iesākto – veic mūrēšanas, celtniecības un metināšanas darbus. Nesen šā amata lietpratējs prātojis, ka savulaik pagastā bijuši četri prasmīgi vecmeistari mūrēšanā. Tagad visi jau devušies aizsaulē.
“Var teikt, ka strādāju tēva vietā. Pieprasījums mūrēšanas darbiem ir pietiekami liels. Vienu darbu paveicu un ķeros pie nākamā,” stāsta M. Alksnis.
Puika būdams, viņš staigājis tēvam līdzi, palīdzējis mūrēšanas darbos un apguvis šā darba prasmes. Māra tēvs Oto neesot pieredzējis, ka dēls nopietni turpina ģimenes tradīcijas. Kopīgi iznācis strādāt pārsvarā pašu mājās. Māris neslēpj, ka tēva padoma bieži vien pietrūkstot. Kopš deviņdesmito gadu sākuma M.Alksnis cītīgi pievērsies mūrēšanas darbiem.
Vislabāk mūrē plītis
Māris atklāj, ka katrai krāsnij redz cauri kā rentgenā cilvēkam. Vislabāk viņam patīkot mūrēt vecu laiku plītis – interesē šis process no paša sākuma. Kamīnus gan neesot mūrējis. Citi pat brīnījušies, ka vienā dienā Māris paspējot nepieciešamos ķieģeļus uznest ēkas trešajā stāvā, samīcīt mālus un uzmūrēt plīti. “Grūtāk ir tīrīt ieres, dažkārt rokas jēlas bijušas,” atzīst M.Alksnis. Viņš ir kārtīgs meistars – iztīra plītī pat pelnus, lai gan citi meistari neiesaka to darīt.
Vieglāk ir uzcelt jaunu
Viņa tēvs krāsnis mūrējis vītņu veidā. “Tas nozīmē, ka šādai krāsnij darbojas paštīrīšanās sistēma. Citi meistari tā nepraktizē, tāpēc ir gadījies, ka no krāsns līkuma divus trīs spaiņus kvēpu esmu izsmēlis,” bilst meistars, kuram bieži iznāk strādāt tur, kur savulaik krāsnis mūrējis viņa tēvs. Šā aroda lietpratējs atklāj, ka atjaunot vecu krāsni ir grūtāk, nekā uzcelt jaunu.
Klientiem sava taisnība
Klienti esot dažādi. “Bija gadījums, kad vecāka gadagājuma sieviete man teica, ka aiz plīts nevajagot tīrīt. Kamēr viņa neredzēja, tikmēr šo darbu paveicu. Veci cilvēki ietiepjas, ir grūti pārliecināmi, lai gan viņiem nav taisnība,” uzsver viņš.
Tomēr Māris uzskata, ka jāprot ieklausīties arī citu teiktajā viedoklī, jo arī tas izrādās vērā ņemams. Viņam patīkot savs darbs arī tāpēc, ka esot interesanti parunāties ar dažādiem cilvēkiem, nereti viņi atklāj savu dzīves gājumu. Citreiz esot pat grūti šķirties no meistara.
Vislabāk domāt naktī
Māris spriež, ka labot krāsnis, ko savulaik mūrējis viņa tēvs, esot drošāk, jo tad zināma mūrēšanas sistēma. “Nesen līdz pusei nojaucu krāsni, un tā sabruka. Grūti bija izprast, kā tā mūrēta,” atceras viņš. M.Alksnis uzskata, ka mūrnieka darbs ir smags un arī melns. Arī pacietība vajadzīga.
“Parasti smaidu, lai arī reizēm ir grūti. Ja sāku nervozēt par darbu, tad ņemu pārtraukumu un pēc laika ķeros klāt ar jaunu sparu,” atzīst viņš. Vislabāk par iesāktajiem darbiem esot prātot tajās naktīs, kad nenāk miegs.
Meistaram ir savi triki
Viņš atzīst, ka veco krāšņu pārmūrēšanā esot lietpratējs. Meistaram ir savi triki, kā pārbaudīt, piemēram, vai krāsnij būs laba vilkme. “Pirms pēdējiem mūrēšanas darbiem jāpieliek pie krāsns avīze – ja tā nekrīt zemē, tad mūrēju ciet. Šajā brīdī klāt parasti pieaicinu arī saimnieci, lai viņa par to pārliecinās. To iemācījos no tēva,” uzsver M.Alksnis. Savukārt skursteņa tīrību var pārbaudīt, no apakšējās lūkas izņemot kvēpus un iekšā ieliekot spoguli, lai var redzēt skursteņa iekšienē līdz pašai tā augšai. Tad nav nepieciešamības kāpt skurstenī.
Zināšanas nodod krustdēlam
M.Alksnis ir lepns, ka zināšanas var nodot krustdēlam Kasparam, kurš mācās Apes arodvidusskolā.
“Vasarās radinieks man nāk līdzi strādāt. Kaspars interesējas par šādu darbu un to apgūst arodskolā,” uzsver kalncempietis. Vīrietis cer, ka kādreiz jaunietis turpinās strādāt šajā arodā.
M.Alksnis atzīst, ka tagad mūrēšanas tehnoloģija īpaši nav mainījusies, tikai materiāli ir uzlabojušies. Māris galvenokārt izmanto mālus. Agrāk viņš tos saracis, mājās samīcījis un vedis ar zirgu. “Parasti tie man ir sakrāti un glabājas rezervē,” atklāj meistars.
Kādreiz bija sirdslieta
Māris cenšas radošo izdomu un prasmes likt lietā arī savās mājās. Šogad izgatavojis mājas uzrakstu “Strautiņi”, izmantojot vecu ūdenspumpi. Šoziem iecerējis izgatavot vēja rādītāju.
“Mājās ierīkoju darbnīcu metināšanai. Tā iekārtota kā senu laiku pirts. Katru gadu savam priekam realizēju kādu ideju,” skaidro Māris un atklāj, ka metināšana savulaik bijusi sirdslieta.
Šajā darbā padomju gados nostrādājis vairāk nekā septiņus gadus. Vēl Mārim patīk arī puķkopība, bet neīstenots palicis sapnis kļūt par agronomu.
Ticējumi par krāsns mūrēšanu
Ceplis jāmūrē vecā mēnesī, tad tas ir stiprāks un neieviešas kustoņi.
Krāsns jāmūrē vecā mēnesī, tad izzudīs prūši un circeņi.
Krāsns jāmūrē vecā mēnesī, tad tā ir silta un izturīga.
Vecā mēnesī nevar mūrēt krāsnis, tad tanīs dzīvo prusaki.
Ieres jātīra vecā mēnesī, jo tad tās tik ātri nepiesēr.
Vecā mēnesī jāslauka krāsns, lai circeņi un prūši nemetas.
Krāsns jāslauka vecā mēnesī, lai nepiekvēpst un nestāv mitra.
Ieres jāslauka vecā mēnesī, lai tik drīz nepiekvēpst.
Mājai ierus vajag slaucīt vecā mēnesī, tad tie neaizdegas.
Krāsns jāslauka vecā mēnesī, tad tīrāk var izslaucīt.
Ja no cepļa stūra izkrīt ķieģeļa gabals, tad no tās dzimtas vienam būs jāiet svešumā vai arī ilgāku laiku no mājām projām.
Ja atstāj neslaucītu krāsns priekšu, tad brauc melnām mutēm precinieki.
Ja krāsns labi nevelk, tad būs pērkona lietus.
Ja, krāsni kurinot, metas dzirksteles, tad sagaidāms lietus.
