Aprīlis ir mūsu novadnieces Kornēlijas Apškrūmas jubilejas mēnesis, tāpēc tagad viņa pošas no viena literāri muzikāla sarīkojuma uz nākamo.
Lasītāji aicina un gaida, jo viņu sirdīs kā labā augsnē asnus dzen dzejnieces priekā, skumjās un sāpēs rakstītas dzejas rindas. Vakar bija K.Apškrūmas dzimšanas diena, kurā viņu uz literāri muzikālu sarīkojumu lūdza Smiltenes – dzejnieces jaunības pilsētas – iedzīvotāji. Šodien viņa ir kopā ar sava – Virešu pagasta – dzejas cienītājiem. Pēc tam viņu gaida Jūdažos, Valkā, Alūksnē… Savā jubilejā dzejniece lasītājiem sagatavojusi dāvanu – iznācis krājums „Zemes balss”. „Tajā ietverti jauni dzejoļi par mūsu zemi, kurai tiek atņemta cilvēku mīlestība, un par cilvēkiem, kuri zemi ļoti mīl, kā arī par mūsu valsti, par to, kā mēs dzīvojam. Tā ir pārdomu dzeja, bet dažs dzejolis ir arī politiski ass,” atklāj K.Apškrūma. Protams, ir arī dzejoļi par dabu un cilvēku savstarpējām attiecībām, par mīlestību. Lai gan krājums ir diezgan biezs, vēl ir „sēkla” vismaz divām dzejoļu grāmatām. Tas nozīmē, ka rudens pusē varam gaidīt vēl vienu dzejas izdevumu. „Apgāda “Zvaigzne ABC” izdevniecības redaktore Zaiga Lasenberga secināja, ka izdevumā „Zemes balss” ir jūtama gaišāka noskaņa nekā iepriekšējos krājumos, lai gan tieši tagad man neklājas viegli. Tas tāpēc, ka pesimistiskos dzejoļus atlasīju. Cilvēkiem pašiem ir daudz rūpju, tāpēc gribu dāvāt optimismu,” saka K.Apškrūma.
– Vai reizēm nav smagi nest lielās popularitātes nastu?
– Kādreiz man šķita, ka tas ir smagāk. Tagad vairs ne. Esmu tikusies ar ļoti daudziem cilvēkiem, tāpēc varu secināt, ka viņiem ir nepieciešams tas, ko esmu uzrakstījusi. Ja kāds zinātu, cik daudz vēstuļu esmu saņēmusi! Tikšanās reizēs pie manis nāk cilvēki, apskauj un runā ar asarām acīs. Tad brīnos, par ko esmu saņēmusi tādu mīlestību. Saprotu, ka tas ir mans uzdevums – rakstīt dzeju un tikties ar lasītājiem, tāpēc nevaru to uzņemt kā apgrūtinājumu. Turklāt ir gandarījums, redzot, ka esmu vajadzīga. Ja tā nebūtu, tad droši vien jautātu, kam es rakstu. Redzu, ka tas nav veltīgi, jo mani dzejoļi atbalsojas cilvēku sirdīs. Turklāt, braucot pie lasītājiem, kopā ar mani ir mūžīgie dzinēji – Lilita Kauliņa un Mētra Kalniņa. Ne velti Mētras vīrs mūs nosaucis par trim zvaigznēm. Smejos, ka esmu tā pusdzisusī zvaigzne, bet viņas ir īsti spīdekļi. Viena jūtos slikti. Bet, kad Lilita un Mētra ir klāt, tad nekas cits neatliek – vienkārši ir jābrauc. Un pēc tam atliek vien secināt, ka esmu atkal izturējusi. Turklāt kādam laikam ir dopings – enerģija un dzīvesprieks.
– Kāda būtu dzimšanas diena, ja pati to rīkotu?
– Nezinu. Godīgi sakot, domāju, ka šī varētu būt pēdējā mana uzstāšanās uz lielās dzīves skatuves. Tas ir saprotams, jo katram savs laiks ir jāzina. Turklāt labi zinu, kāda ir mana veselība. Tāpēc ir ļoti brīnišķīgi, ka pagasta pārvalde man organizē dzimšanas dienu, ka mani mīl Smiltenē, ka ir Lilita un Mētra, kas aizved un visu kārto. Es varētu sarīkot kārtīgu dzimšanas dienu, ja man būtu daudz naudas. Tad kopā saaicinātu visus draugus no dažādām Latvijas vietām, kur mīl manu dzeju un dziesmas. Bet tas nav iespējams.
– Vai optimismu nemazina atziņa, ka pārāk daudz dzīves smaguma nācies nest – kara šausmas bērnībā, tautas ienaidnieces zīmogu padomju varas gados un ilgus gadus smagas veselības problēmas?
– Esmu daudz domājusi, kāpēc dažiem cilvēkiem ir tik daudz jācieš. Taču tādu radošu cilvēku nav maz visā pasaulē. Man toties ir dzeja. Tā ir joma, kurā pats Dievs mani svētī. Tas nozīmē, ka man ir dots tāds uzdevums – caur ciešanām radīt dzeju. Tur ir ielikta mana sirds un dvēsele, jo ar dzeju ir saistīta visa mana dzīve. Tagad saprotu, ka es nekad nebūtu varējusi tik daudz dzejoļu sarakstīt, ja naktīs mani nemocītu sāpes. Blociņš un pildspalva vienmēr ir blakus, lai pa rindiņai pierakstītu. Tāpēc es par to vairs nekurnu kā kādreiz. Iespējams, kādam būtu sen apnicis viss, ja būtu jāpārcieš tik daudz operāciju. Taču es zinu – tāds ir mans liktenis, un ar to ir jāsamierinās. Esmu pateicīga par katru jaunu dienu, kurā varu izdarīt kaut ko labu. Kad cilvēks aiziet no dzīves, viņš neko nevar paņemt līdzi. Dzīvos vienīgi mīlestība, ko tas aiz sevis atstāj.
– Teicāt, ka gribat sakņu
dārzu ierīkot.
– Pagājušajā gadā noslimoju, tāpēc dārzā neko nevarēju izdarīt. Šogad mazdēli samēsloja zemi un domāju, ka sastādīšu visu, lai ziemā būtu saknes iztikai. Kaut četrrāpus, bet izdarīšu. Zālēm daudz naudas vajag, bet pensija ir maza. Zeme ir dzīvība. Kad pirkstus varu iegremdēt zemē, esmu laimīga. Man jau mežs ir gandrīz atņemts, tāpēc no zemes neatteikšos. Turklāt ceru, ka šogad arī līdz mežam tikšu, jo viss mans mūžs ir saistīts ar mežu tāpat kā ar dzeju. Tāpēc pēdējā dzejas grāmata „Liepu un ozolu paēnā” ir galvenokārt par mežu.
– Līdz ar gadiem jūsu dzejā arvien vairāk ieskanas filozofiskas atziņas.
– Domāju, ka katram dzīves periodam ir savas atziņas. Man šķiet, ka ik pēc desmit gadiem tās mainās – rodas jauni viedokļi, spriedumi. Lai cik smaga būtu dzīve, nedrīkst to izniekot, neko neatstājot aiz sevis. Vajadzētu saprast, ka dzīve ir ārkārtīgi skaista un mums tā ir uzdāvināta. Kā to esmu izmantojusi? Vērtēju un mudinu to darīt arī savu jauno paaudzi. Kad uzspīd saule un redzu, cik pūpolkoks ir pilns ar pūpoliem, iztēlojos, kā ir mežā. Tad atkal un atkal secinu, ka dzīve ir skaista un daudz var pagūt izdarīt tās laikā. Bet cik cilvēku pazīst mūsu mežus un ezerus, cik daudzi ir priecājušies par bērzu birztalu un tēva mājām? Gribam ātrāk tikt padebešos, bet neprotam saskatīt to, kas mums ir apkārt. Plānojam lielas lietas, bet negribam palīdzēt savam kaimiņam vai vientuļam cilvēkam pateikt labus vārdus.
