Pagājušais gads Alūksnes novada pašvaldības policijā (PP) bija satraucošs, jo aktualizējās jautājums, vai šāda iestāde novadā vispār nepieciešama. PP priekšnieks Ardis Tomsons atzīst, ka darba ir daudz, darbinieki – tikai trīs un paveikt var tik, cik ir finansējuma.
– Kā vērtējat pagājušo gadu?
– 2011.gads sākās ar to, ka daži deputāti attīstīja diskusiju par PP likvidēšanu – tas no mums prasīja daudz enerģijas. Kādreiz PP bijām seši darbinieki – tad varēja pilnvērtīgi plānot darbu maiņās dienā un vakaros. Tagad esam tikai trīs, turklāt vajadzības gadījumā cits citu aizvietojam, brīvā laika tikpat kā nav, finanšu resursi niecīgi. Protams, mēs kā tādi pažarnieki raujamies uz visām pusēm, strādājam saskaņā ar budžetu. Piemēram, Jelgavā PP ir 180 darbinieku, kuri specializējušies atsevišķos pārkāpumu veidos, bet mums Alūksnē ir jābūt universāliem PP inspektoriem un jāpārzina visu jomu likumi. Prasīt, lai Alūksnes PP ar 3 darbinieku sastāvu un 40 000 latu gada budžetu ir redzami visās vietās 24 stundas diennaktī, nav reāli. Cilvēki skatās filmas, piemēram, „Kobra” „Medikopters” un iedomājas, ka tā uz „hops!” visi uzreiz no visām pusēm sabrauc notikuma vietā, bet pie mums tā nenotiek. Kritizēt no malas ir ļoti viegli, līdz pats neesi saskāries ar darba specifiku.
– Toreiz Valsts policija(VP) rosināja mainīt PP darba laiku, lai kopīgi patrulētu ar VP un taupītu resursus. Vai tā notiek?
– Ar VP sadarbojamies visu laiku, jo mērķi mums ir vieni, bet resursi ierobežoti abiem.
– Ar janvāri spēkā stājas vairākas izmaiņas likumos, piemēram, samazinās pašvaldību kompetence administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā. Ko tas paredz?
– Bija iecerēts, ka: ja sods piemērots par administratīvo pārkāpumu kodeksa pārkāpumiem, tad soda nauda jāieskaita valsts budžetā; ja par saistošo noteikumu nepildīšanu – pašvaldības budžetā. Pašvaldības tam iebilda, jo lielākā daļa sodu ir paredzēti kodeksā, tad kādēļ pašvaldībai jāuztur, piemēram, administratīvā komisija, bet valsts tikai iekasēs tās piemērotās soda naudas? Tādēļ pagaidām esošā kārtība nav mainīta – soda naudu ieskaita tās institūcijas kontā, kas sodu piemēroja.
Administratīvo pārkāpumu kodeksā būs vēl daudz izmaiņu – vairākas no tām gan būs spēkā tikai ar šā gada vidu.
– Alūksnes pilsētā ir iecere attīstīt videonovērošanu. Kā tas notiks?
– Pašlaik līdztekus ikdienas darbiem meklējam tehniskos risinājumus, kā to ieviest, izzinām citu pilsētu pieredzi, potenciālās izmaksas. Videonovērošana ir ļoti būtisks ieguldījums, lai kontrolētu sabiedrisko kārtību, gādātu par sabiedrisko drošību, turklāt tā disciplinē iedzīvotājus. Videonovērošanu var veikt pēc analogās sistēmas, kāda Alūksnē, piemēram, ir pie spēļu zālēm, un ciparu sistēmas, izmantojot optiskā kabeļa tīklu, kas ir mūsdienīgāk. Piemēram, Rīgā videonovērošana notiek ciparu sistēmā, ir videouzraudzības centrs – zāle ar monitoriem, kur operatori vēro kameru fiksēto un koriģē kameru izvietojumu, strādājot ļoti operatīvi. Optiskā kabeļa atzaros ir izveidotas pieslēguma vietas kamerām. Analogajā sistēmā kameras fiksē notikumus tikai virzienā, kur pavērstas – tāpat kā pirms vairākiem gadiem Alūksnē, kad kameras bija uz ēkas Pils un Lielā Ezera ielas krustojumā. Protams, arī šāda sistēma ir vairāk nekā nekas, bet tas ir vakardienas solis – rītdienas solis ir ciparu sistēmas videonovērošana. Kamēr mēs Alūksnē ieviestu analogo sistēmu, tā jau būtu aizvakardiena, tādēļ, manuprāt, mums jātiecas uz ciparu sistēmu. Vislielākā problēma ir nodrošināt datu pārraidi un elektroenerģijas piegādi. Par optiskā kabeļa tīkla izmantošanu esam veikuši pārrunas ar atsevišķiem uzņēmumiem, bet tad pašvaldībai būtu jāpiedalās ar līdzfinansējumu tīkla izveidē un pēc tam jāmaksā katru mēnesi nomas maksa par katru kameras vietu. Piemēram, Cēsīs pašvaldība pati veido optiskā kabeļa tīklu, guldot kabeli zemē vienlaikus ar citiem rakšanas darbiem, kas notiek pilsētā. Piemēram, Alūksnē to varētu darīt, kad sāksies Pils ielas rekonstrukcijas darbi, jo pats kabelis nemaksā dārgi. Bet pēc tam par tīkla apsaimniekošanu varētu gādāt kāds pašvaldības uzņēmums. Vispareizāk būtu izstrādāt tehnisko projektu par videonovērošanas ieviešanu Alūksnē. Ja pašvaldība tajā nolems ieguldīt līdzekļus, būtu ļoti svarīgi, lai videonovērošanas sistēmu ir iespēja kontrolēt diennakts režīmā, tādēļ būtu ļoti lietderīgi sadarboties ar Valsts policijas dežūrdaļu.
– Jūsuprāt, kurās vietās Alūksnē nepieciešams izvietot kameras?
– Ir priekšlikums to darīt uz lielākajiem iebraucamajiem ceļiem pilsētā un pilsētas centrā, kopumā astoņās vietās. Ciparu tīklā pa vienai kamerai varētu atrasties Rīgas un Rūpniecības ielasS krustojumā, Pils un Brūža ielas krustojumā, pa divām – Rīgas, Pils un Miera ielas krustojumā, Jāņkalna un Tālavas ielas krustojumā; Pils un Torņa ielas krustojumā; Pils un O.Vācieša ielas krustojumā; Dārza, Tirgotāju un Latgales ielas krustojumā. Savukārt trīs kameras būtu nepieciešams izvietot Lielā Ezera un Tirgotāju ielas krustojumā. Visās šajās vietās ir liela satiksmes plūsma un cilvēku kustība, atrodas arī spēļu zāles, kas ir viens no sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumiem. Izvietot visas kameras uzreiz noteikti nevarēs, jo tas izmaksās ļoti dārgi. Bet varbūt arī paveras kāda iespēja ar projektiem piesaistīt finansējumu, piemēram, satiksmes drošības jomā. Šajā virzienā turpināsim strādāt, bet gala lēmumu pieņems pašvaldības deputāti.
– “Alūksnes Ziņu” interneta portālā “aluksniesiem.lv” iedzīvotāji taujā, kur palikušas iepriekš PP iegādātās videokameras?
– Daudziem nav izpratnes, kā notiek videonovērošana un cik tas izmaksā. Piemēram, par 1000 latiem nevar pat vienu novērošanas punktu aprīkot, jo vajag nodrošināt elektroenerģijas padevi, ierakstošo iekārtu, datu pārraidi un citus svarīgus nosacījumus. Kad pirkām videokameras, viena datus ierakstošā iekārta maksāja 500 latu! Mēs toreiz iegādājāmies divas ierakstošās iekārtas, divas lielas kameras, pārējās – mazākas. Joprojām šīs kameras izmantojam PP darbā, izvietojot pie dažādiem objektiem, lai fiksētu pierādījumus, it īpaši vasarā, tādēļ nevar apgalvot, ka to vairs nav. Bet šīs kameras nav paredzētas stacionārai izvietošanai pilsētas centrā. Kamera, kas savulaik atradās virs ēkas Pils ielā, viena pati maksāja apmēram 3000 latu, turklāt nebija grozāma un fiksēja tikai noteiktu leņķi. Tehnika attīstās, un mums ir jāiet laikam līdzi.
– Teju visas novada skolas cīnās ar mazgadīgiem smēķētājiem. Kā to novērst, cik daudz var izdarīt PP?
– Mēs biežāk ar to cīnīsimies, kad būs lielāki resursi. Pašlaik noteikti reaģējam uz visiem bīstamiem gadījumiem, kas saistīti ar sabiedrības drošību. Reaģējam uz visām iedzīvotāju sūdzībām – to izskatīšana aizņem ļoti daudz laika, jo uz katru iesniegumu, lai arī reizēm bezjēdzīgu, ir jāatbild.
– Par ko iedzīvotāji sūdzas?
– Pārsvarā – par klaiņojošiem dzīvniekiem, trokšņošanu, kaimiņu neizdarībām, savstarpējiem skandāliem. Īpaši daudz sūdzību ir pilnmēness laikā. Pozitīvi, ka tagad novadā ir suņu un kaķu patversme. Kontrolējam valsts karogu pacelšanu pie ēkām noteiktajos datumos. Ir bijuši gadījumi, kad veciem cilvēkiem palīdzam izvietot karogu pie ēkas, jo viņiem pašiem vairs nav spēka. Ir mājas, kur neviens vairs nedzīvo, tādēļ arī nav karoga, bet citiem cilvēkiem nereti šķiet – kādēļ šai mājai atkal nav karoga? Pie atbildības varam saukt ēkas īpašnieku vai apsaimniekotāju, bet ne īrnieku. Ja karogs nav izvietots, likums paredz izteikt brīdinājumu. Ja gada laikā atkārtoti ir šāds pats pārkāpums, tad var izteikt vēlreiz brīdinājumu vai piemērot naudas sodu. Latvijā karogu paceļam, ja svinam svētkus vai atzīmējam piemiņas dienas. Cilvēka brīva griba ir darīt to vai ne, un sodīšana par to, ka cilvēks kaut ko nesvin, ir cilvēktiesību ierobežojums, kas saglabājies no sociālistiskās tiesību sistēmas un autoritāriem režīmiem, kad primārais bija valsts, nevis cilvēks. Rietumeiropas skolā primārais ir cilvēks.
