Gunta Ļuļe, Apes novada domes izglītības darba speciāliste
Jāatrod saprātīga
robeža
Neesmu tiesībsargs, tāpēc neapkopoju informāciju par to, cik daudz finanšu no vecākiem prasa bērnu izglītošana, lai gan pamata un vidējā izglītība ir par brīvu. Varu tikai atbildēt par to, ko pārzinu: to, ka valsts piešķir mērķdotāciju pedagogu algām un mācību grāmatu iegādei, pašvaldība rūpējas par izglītības iestāžu uzturēšanu un transportu bērnu nogādāšanai uz skolu, savukārt pārējo nodrošina vecāki. Katrā skolā šī situācija var būt ļoti atšķirīga. Daudz kas ir atkarīgs no īstenotajām programmām un mācību grāmatu izvēles. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka būtu jānošķir, ko nozīmē mācību līdzeklis un ko – mācību piederums. Mācību līdzekļi ir visas tās lietas, kas neattiecas uz vienu bērnu, bet vairākiem. Piemēram, ķīmijas laboratorijas darbiem nepieciešamais aprīkojums, fizikas eksperimentu demonstrēšanai vajadzīgie materiāli un tamlīdzīgi. Tādas lietas tiešām varētu iekļaut pakalpojumu grozā, ko nodrošina valsts vai pašvaldība. Savukārt mācību piederumus, kas nepieciešami katram bērnam individuāli, vajadzētu nodrošināt vecākiem. Vienkārši ir jāatrod saprātīga robeža starp to, kas ir valsts un pašvaldības rūpe un par ko ir atbildīgi vecāki, jo galu galā tā ir viņu bērna izglītošana, uz kuru balstīta viņa nākotne.
Aivars Delpers, Liepnas vidusskolas direktors
Nodrošina vairumu mācību materiālu
Neuzskatu, ka situācija ir tik traģiska, lai pievērstu uzmanību jautājumam par bezmaksas izglītības pieejamību, tomēr atsevišķos gadījumos problēmas ir radušās. Šobrīd Liepnas vidusskolas audzēkņiem pašu spēkiem jānodrošina tikai darba burtnīcas. Jaunākajās klasēs tās kopumā izmaksā apmēram 10 latus, bet vecākajās – tuvu pie 20 latiem. Parasti tās visas iegādājas skolotājs, tomēr ne visi vecāki spēj laikā norēķināties. Vairumā gadījumā tas saistīts nevis ar viņu nevēlēšanos, bet gan līdzekļu trūkumu. Pārējās mācību grāmatas nodrošinām no saviem līdzekļiem. Vēl pirms novadu reformas pagasts pirmklasniekiem deva līdzi “pūriņu”, iegādājoties ne tikai mācību materiālus, bet arī kancelejas preces. Šobrīd pirmklasniekiem tiek nodrošināta tikai Ābece. Pārējo atbalstu saņemam dažādu akciju vai projektu veidā, piemēram, no projekta līdzekļiem iegādājāmies sporta inventāru, kas vecākiem vairs nav jāpērk. Savulaik papildu līdzekļi tika piešķirti Latvijas vēstures mācību grāmatu iegādei. Laba sadarbība mums izveidojusies ar Alūksnes Lauvu klubu. Katrā ziņā gribētos, lai vismaz pamatskolas klasēm visi mācību materiāli tiktu nodrošināti par brīvu, jo pamatskolas galvenokārt atrodas lauku teritorijās, kur ir visvairāk maznodrošināto ģimeņu.
Sintija Pušpure, trīs bērnu māmiņa no Alūksnes
Vairāk uztrauc
izglītības saturs
Domāju, ka mums, provincēs dzīvojošajiem, šī situācija nav tik kritiska, kāda tā ir Rīgā. Vismaz, kad klausos, cik bērna sūtīšana izmaksā galvaspilsētā, varu tikai priecāties, ka mums šīs summas ir krietni mazākas. Ja neskaita kancelejas preču un skolas somas iegādi, tad izdevumus principā veido tikai darba burtnīcu iegāde, kas piesaistīta atsevišķiem mācību priekšmetiem. Tā summa nav tik liela, lai strādājošs vecāks to nevarētu atļauties. Ja ģimenē abi vecāki ir bez darba, turklāt audzina divus vai vairāk mazuļus, tad gan varētu būt pagrūtāk visu nodrošināt. Tādā ziņā varētu runāt par lielāku atbalstu trūcīgo un maznodrošināto ģimeņu bērniem. Klausoties diskusijās, vai valstij būtu jāapmaksā pilnīgi viss skolēnu izglītošanās procesā nepieciešamais vai tomēr vecākiem daļēji jāiesaistās ar savu finansējumu, es pagaidām sliecos uz pēdējo pusi. Galu galā valsts arī nevar mums visu dot. Drīzāk uzmanību varētu pievērst izglītības saturam. Tā, manuprāt, ir aktuālāka problēma. Ja tā būtu atrisināta, tad, protams, ideālajā variantā es priecātos par situāciju, kad man būtu jārūpējas tikai par bērna apģērbšanu, sporta tērpu un kancelejas preču iegādi, nevis jātērē nauda vēl darba burtnīcām, bez kurām mācības skolā vispār nevar notikt.
