Ikgadējais jampadracis, lemjot, vai pareizticīgo Ziemassvētkiem būtu vajadzīga brīva diena, kļuvis tradicionāls.
Atkal un atkal tiek diskutēts gan sabiedrībā, gan Saeimā, līdz deputātu vairākums pieliek treknu punktu – “nē, nav vajadzīga vēl viena brīva diena”. Lai gan Ekonomikas ministrija skaidro, ka tas būtiski neietekmētu kopprodukta apjomu, politiķi pat nedomā atkāpties no pašu novilktajām sarkanajām līnijām. Nav atsaucības arī ierosinājumam, ka pareizticīgie varētu svinēt 7.janvāri, katoļi (un ne tikai!) – 15.augustu, kad Aglonā pulcējas tūkstošiem ticīgo, ebreji – savus reliģiskos svētkus… Svin taču tāpat! Tikai izmanto visādus apkārtceļus, lai to varētu darīt. Manuprāt, mazsvarīgs ir arguments, ka Latvija būtu vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā 7.janvāris ir brīvdiena. Latvija ir arī vienīgā valsts, kur bija referendums, apšaubot latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu. Turklāt nav jūtams, ka Labas gribas manifests būtu radījis vēlmi saliedēt sabiedrību. Tas neko nenozīmē, ka Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa ir to parakstījusi. “Vienotības” politiķes izteikumi televīzijā liecina, ka viņa savas domas un nostāju nav mainījusi ne par mata tiesu. Protams, arī “Saskaņas centra” politiķi paliek nelokāmi, lai gan vārdos ir par sadarbību. Bet kādam taču ir jāsper kaut pussolis uz priekšu, lai tuvinātos. Varbūt labas gribas žests varētu būt brīva diena pareizticīgo Ziemassvētkiem, tā paužot cieņu senākajai kristīgajai tradīcijai. Turklāt tas nebūt nav tikai ticības jautājums.
