«Dienasgrāmata ir mans spogulis. Cenšos to spodrināt palaikam, lai attēls nav greizs un nepareizs. Laboju, precizēju. Jau divas reizes iepriekš čakli rakstīto ar nožēlu un dusmām esmu atzinusi par salkanu, nepatiesu un nekam nevajadzīgu. Saplēsusi smalkās druskās un ielidinājusi krāsnī. Ne vienmēr mans spogulis mani iepriecina, bet gribas būt skaistai un dzīvot skaisti.» Tā pirms vairāk nekā 40 gadiem savas kārtējās dienasgrāmatas pirmajā lappusē rakstīja Silvija – patlaban latviešu valodas un literatūras skolotāja. Viņa atzīst, ka ar gadiem dienasgrāmatas rakstīšanai gan atlicis aizvien mazāk laika. Tās vietu ieņēmis darbs ar skolēnu domrakstiem. Vēstules meitām, kas dzīvo katra savā pasaules malā. Sarunas. Top arī kāds dzejolis. Tomēr dienasgrāmatu rakstīšanas fenomens paliek neapstrīdams – tās palīdz cilvēkam sevi atklāt, pilnveidot un pārvarēt dzīves krīzes, norāda psihologi.
Iemācījos klusēt un vērtēt
Silvija pirmo reizi savas izjūtas papīram uzticējusi 12 gadu vecumā. Viņa stāsta: «Tolaik mokpilnā nāvē mira mana mīļā un vienīgā vecmāmiņa. Visu nakti biju pavadījusi pie viņas gultas. Ģeogrāfijas stundā, klausoties skolotāja Kamieļa vienmuļajā stāstījumā, mana galva noslīga uz rokām, kas, kā allaž, bija rātni saliktas uz sola. Acis aizvērās, un mēs ar vecmāmiņu devāmies vākt ārstniecības augus saulainā pļavā. Mani pamodināja dārdoši smiekli. Kamieļa briļļainais deguns atradās bīstami tuvu. Strauji rāvu galvu augšup, un mans pakausis viņa brilles aizlidināja pa gaisu. Klase smējās vēl trakāk. Skolotājs, gods godam, visus apklusināja, bet indīgi noprasīja, vai tad ar sliktiem brūtgāniem visu nakti esmu pavadījusi, ka nu tā krācot un kaujoties. Biju jauna skolniece gan klasē, gan skolā. Atnācu kā teicamniece ne vien pēc atzīmēm, bet arī pēc pārliecības. Radusi būt cienīta un mīlēta. Tas bija nepiedzīvots, negaidīts un nepelnīts pliķis, kas atvēra dziļu aizu. Tolaik skolās nebija psihologu, un skolēniem pat prātā neienāktu līdzīgā situācijā sūdzēties. Vecmāmiņa nomira, tēvs piedzīvoja jaunu mīlestību un no ģimenes aizgāja. Brāli iesauca dienestā Padomju Armijā. Es iemācījos klusēt, klausīties, domāt un vērtēt. Radās nepieciešamība arī rakstīt.
Veids, kā sevi analizēt
un strukturēt
Psiholoģe Inga Birkmane min, ka nopietni dienasgrāmatu rakstīšanai parasti cilvēks pievēršas, kad sācies sevis meklēšanas laiks. Lielākoties tas notiek agrā jaunībā, kad uzurd eksistenciāli jautājumi – kas es esmu, un kāda ir manas dzīves jēga? «Dienasgrāmata ir veids, kā strukturēt sevi. Pārdomāt, secināt. Tā ir viena no projektīvajām metodēm, kad visus iekšienē notiekošos procesus cenšamies spoguļot uz āru. Var zīmēt attēlus, kas gan vairāk ir neapzināta cilvēka emociju projekcija. Savukārt rakstīšana ir apzinātāka, jo pieslēdzas intelekts, tiek meklēti noteikti vārdi un simboli,» skaidro psiholoģe. Tas ne tikai izkopj valodu un māca strukturēt, bet arī palīdz saukt vārdā emocijas un apzināties realitāti, kļūstot par savas dzīves veidotājiem, nevis apstākļu upuriem. «Fiksējot notiekošo, iemācāmies dzīvot šodien, šeit un tagad,» teic Inga. Viņa piebilst, ka vēlme rakstiski spoguļot iekšējos procesus nāk viļņveidīgi. Tāpēc nav jābrīnās, ka dienasgrāmatas pat uz gadiem mēdz iegult dziļākajos plauktos. Taču, urdoņai atjaunojoties, to nevajadzētu slāpēt, bet izmantot sevis labā.
Savas pārdomas un emocijas papīram lielākoties uztic daiļā dzimuma pārstāves, bet vīrieši, ja raksta, galvenokārt fiksē faktus. «Puiši ir vairāk vērsti uz darbību. Savukārt meitenes parasti vēlas uzzināt, kā veidot un saglabāt attiecības un panākt ilgāku intimitāti. Viņas analizē. Tāpēc nepieciešamas visas šīs projekcijas, jo iekšienē nemitīgi kaut kas notiek,» skaidro I.Birkmane.
Publiski, bet tomēr privāti
Dienasgrāmatu rakstīšana ir ne tikai labs veids, kā iepazīt sevi, bet arī pārvarēt krīzes. «Psihoterapijā iesaka jebkurā problēmsituācijā un attiecību krīzē rakstīt dienasgrāmatas – kas notika, kā jutos, ko izvēlējos darīt. Emocijas ir ļoti svarīgi izlikt ārā,» turpina psiholoģe. Viņa norāda, ka tam jānotiek privāti, kāda parasti arī ir dienasgrāmatu forma. Taču informatizācijas laikmetā notiek liela anonīma izlāde publiskajā telpā. «Interneta komentārus arī kaut kādā mērā var uzskatīt par dienasgrāmatām, kurās cilvēki atklāj emocionālos procesus. Priecājos, ka sociālie tīkli aizvien vairāk domā, kā no tiem novērst anonimitāti, jo katram pašam jātiek galā ar negatīvajām emocijām. Rakstot publiskas dienasgrāmatas jeb blogus, cilvēks tomēr ir spiests domāt, kā darīt saprotamu to neglīto, kas viņā, iespējams, projicējas,» pauž Inga, piebilstot, ka arī blogu rakstīšanai piemīt terapeitisks raksturs. Jautājums vien, cik dziļi ar komentāriem, padomiem, līdzi jušanu vai kritiku vēlamies citus ielaist savā privātajā dzīvē un pašatklāsmes laboratorijā.
