Rudens ir pārdomu laiks, kad cilvēks visvairāk ielaižas sarunā ar dvēseli. Prasa tai atbildi un, saņemot to, droši iet pretim ziemas baltumam.
Rudens ir pārdomu laiks, kad cilvēks visvairāk ielaižas sarunā ar dvēseli. Prasa tai atbildi un, saņemot to, droši iet pretim ziemas baltumam.
Rudens ir miķelīšu un mārtiņrožu laiks, kas ikvienam dzejniekam rosina vārdus virknēt teikumos, liekot uzziedēt jaunam dzejolim. Tie kā mārtiņrožu ziedi veras arī dzejniecei Annai Rancānei.
Dzejniece ar valodas ordeni pie svārku atloka
Anna bērnību pavadījusi laukos klusā vietā, vientulīgi un skaisti kopā ar dabu, ganot govis. Uz ballēm nestaigājusi, jo līdz sarīkojuma vietai vajadzējis iet septiņus kilometrus. Mācījusies mazā lauku skoliņā, kurā bijušas četras klases, bet katrā klasē – tikai seši bērni. Vidusskolas gados bijusi cīnītāja par taisnību. Iespējams, ka bērnībā gūtie iespaidi un saskarsme ar dabu vēlāk likusi dzejniecei kalpot garīgām vērtībām: mīlestībai, sapratnei, cilvēcībai, ticībai un pārsteidzošai atklāsmei. Par savu dzejas skolotāju Anna uzskata dzejnieci Vizmu Belševicu.
Iemīlas savos varoņos
“Vai zināt, kur slēpjas visa dzejas būtība?” vaicā Anna. “Tā slēpjas cirvja un zieda strīdā, kur uzvarētājs vienmēr ir un būs cirvis. Tas skan skarbi. Var nocirst, bet, kas būs tālāk – aiz cirvja?”
Dzejniece stāsta par dziedātāju Aiju, no kuras atvadīties gājusi visi rēzeknieši. “Arī viņa neuzvarēja, lai gan līdz pēdējam elpas vilcienam ticēja, ka strīdā ar slimību uzvarēs viņa. Atkal uzvarēja cirvis,” viņa min piemēru, kādu dzīvē ir ļoti daudz.
“Man ir neērti runāt kā īstai dzejniecei, jo šķiet, ka nemaz tāda īsta dzejniece neesmu, ikdienā man ir cits darbs. Tomēr bieži vien, aizbraucot pie cilvēkiem kā žurnālistei, gribas sacīt, ka vairāk esmu dzejniece. Žurnālistes darbā esmu nostrādājusi vairāk nekā desmit gadus, amats ir apgūts, bet vienalga jūtos neīsta,” stāsta A.Rancāne.
Viņa atzīstas, ka vienmēr ļoti iemīloties savos varoņos un pieejot viņiem pat pārāk tuvu. “Vakaros, atbraucot mājās, ilgi domāju par viņiem, risinot neklātienes sarunu. Tāpēc bieži saņemu pārmetumus no bērniem, jo viņi pusaudža kategorismā to uztver citādāk. Dēls un meita jautā, kāpēc dzīvoju šo sastapto cilvēku dzīvi, nevis mūsējo? Šobrīd nespēju atbrīvoties no domām par jauno un simpātisko zēnu, kuru satiku Rēzeknes policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietā. Viņš bija pirmais Rēzeknē, kas “norāvās” par braukšanu dzērumā. Jauniešus uztveru kā savus bērnus,” stāsta dzejniece.
Viņi – mani
neuzrakstītie dzejoļi
Anna uzskata, ka žurnālista darbs zināmā mērā līdzinās dzejnieka darbam. “Cilvēki, ar kuriem kādreiz esmu tikusies, ir mani neuzrakstītie dzejoļi, mani tuvinieki. Dzejoļi vislabāk rodas brīžos, kad esi it kā bezsvara stāvoklī starp redzamo un neredzamo, kad vari it kā atrauties no ikdienas rūpēm un pacelties mazliet augstāk. Ja nestrādātu par žurnālisti, iespējams, ka dzejoļu būtu vairāk,” saka A.Rancāne. Viņa dzeju raksta gan latviski, gan latgaliski, uzskatot, ka latviešu valodai piemīt bezgala daudz skaistu izlokšņu.
Mūsu ir tik ļoti maz
Dzejniecei rūp, ka latvieši brauc strādāt uz Īriju. Viņa daudz runājusi ar šo vecāku bērniem, saprotot, ka vecāku atsūtītais jaunākā izlaiduma mobilais tālrunis nekad nespēs aizstāt vecāku mīlestību.
“Mani uztrauc, kāpēc ļauj mūsu mazajai tautiņai izjukt, pazust pasaulē. Mūsu ir tik ļoti maz. Tā kļūs par nacionālo katastrofu, ja latviešu liktenis nerūpēs valstsvīriem, bet tiks nodots tikai Dieva rokās. Tad mājas rindosies tukšas kā grāmatas bez vākiem bibliotēku plauktos. Ir mums viena liela – latviešu – valoda, bet tās vērtība slēpjas izloksnēs. Valoda ir politisks instruments, ko daudzi šodien izmanto, lai sanaiotu un šķeltu tautu, bet esmu pārliecināta, ka viss reiz nostāsies savā vietā. Mums, latviešiem, valoda ir vienīgais ordenis, ko piespraust pie svārku atloka,” ir pārliecināta A.Rancāne.
Viņa nekautrējas par latgaliešu valodu. Dzejniece lepojas, ka piedzimusi Latgalē ar Kristus zīmi uz pieres.
“Sena leģenda vēsta: ja pie mājas neaug bērzi, tad tajās nekad nebūs vīriešu. Pie mūsu lauku mājas patiesi nav neviena bērza. Tagad dēls vienu iestādīja, nezinu, vai augs,” stāsta A.Rancāne.
Sievietei nekad nav laika
Uz jautājumu, kad dzejniece uzrakstījusi pirmo dzejoli, viņas atbilde ir vienkārša: “Es neatceros.” Viņa mēģinājusi rakstīt arī prozu, bet sapratusi, lai to darītu, jābūt ļoti čaklam cilvēkam. “Pēc dabas esmu pārāk kustīga un pārāk slinka, tāpēc prozai pievērsīšos, kad man būs daudz laika, lai gan sievietei nekad nav laika. Turklāt to, ko uzrakstīšu prozā vairākās lappusēs vai pat romānā, dzejā varu pateikt pāris rindiņās,” smejas A.Rancāne. Tomēr ir iecere uzrakstīt grāmatu par to, ko kādreiz viņai stāstījusi māmuļa. Arī dzejoļus bērniem viņa neraksta. Daži dzejojumi tapuši, bet autore sapratusi, ka nesanāk.
“Ļoti gribētu kaut ko uzrakstīt pusaudžiem, bet, lai rakstītu viņiem, ir jābūt ļoti godīgam, samākslotība te neder. Mēs no bērniem varam ļoti daudz ko mācīties, slikti, ja to nedarām. Mēs nevaram viņiem neko uzspiest, ir jāļauj apjaust pašiem, kas ir labs, kas – slikts. Arī mani pusaudži ir romāna vērti, jo ļauju viņus šai apjausmai par labo un slikto. Saprotu, ka pati bieži vien tādēļ balansēju uz naža asmens,” stāsta dzejniece.
Mana atkarība ir romāni
“Noklausoties labu mūziku, rodas vēlēšanās pašam tādu sacerēt. Arī izlasot labu dzejoli, pašai gribas uzrakstīt vēl labāku. Mana atkarība ir romāni. Vakaros pēc darba, kad esmu nogurusi, es tos “ēdu”, neatceroties ne autoru, ne grāmatas nosaukumu. Ņemu no bibliotēkas iespējami biezākus un lasu. Labu grāmatu noteikti atceros ilgi,” saka A.Rancāne. Viņa atzīst, ka pašai esot pārāk maz laika, lai lasītu to, kas nepiesaista. Ja nepiesaista, tātad cilvēkam to nevajag.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Anna Rancāne.
Dzimusi: 1959.gada 12.jūnijā Ludzas rajona Miglinieku pagastā.
Mācījusies: Luzinieku pamatskolā, Nautrēnu vidusskolā, Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē, Maskavas Gorkija Literatūras institūtā.
Darbs: strādājusi Rīgā par programmētāju Informācijas un skaitļošanas centrā, par ekonomisti Rīgas TEC 1, par izdevniecības “Liesma” redaktori. 1989.gadā pārcēlusies uz dzīvi Daugavpilī, kur strādājusi Daugavpils teātrī par literārās daļas vadītāju, vēlāk par avīzes “Latgales Laiks” galveno redaktori. Kopš 2000.gada dzīvo Rēzeknē un strādā laikraksta “Diena” Rēzeknes birojā.
Ģimene: audzina dēlu un meitu.
